Iekšējais bērns

27. novembris, 2015 pl. 20:28

Mēs visi kādreiz bijām bērni. Mēs pieaugam un paliekam vecāki, bet iekšējais bērns mūsos saglabājas visu mūžu. Tā ir daļa no mūsu personības. Iekšējais bērns var izpausties dažādos variantos: piešķirt dzīvei burvību, prieku, gan arī to sarežģīt. Tas, kurš priecājas, ir dabiskais iekšējais bērns. Tas ir prieks par dzīvi: par krāsainajām rudens lapām, par pirmo sniegu, par sniegpulkstenīšiem. Tā ir interese, radošums, vitalitāte. Tas ir tāds stāvoklis: „Es gribu dzīvot, baudīt, priecāties!” Bērni ar prieku iekrīt sagrābtajās krāsaino lapu kaudzēs. Arī mums pieaugušajiem var būt šāda iekšēja vēlme, tas ir mūsu iekšējais bērns. Šim iekšējam bērnam jāatrod vieta. Tad, kad ir bērni vai mazbērni, šo vietu atrast ir vieglāk, jo tad atkal ir dota iespēja kopā ar bērniem gan celt smilšu pilis, gan pa lietu skraidīt siltā vasarā, gan ķēpāties ar pirkstiņkrāsām, gan nopirkt radio vadāmo mašīnīti. Tā mēs „pabarojam” arī savu iekšējo bērnu. Cits variants, kā parūpēties par savu iekšējo bērnu, ir atrast kādu vaļasprieku, piedalīties kādās nodarbībās, kas pašam patīk. Tās var būt dejas, sports, dziedāšana, pastaiga mežā utt. Katram tas var būt kaut kas savs. Ir būtiski ieklausīties savā iekšējā bērnā, uzdot sev jautājumu: „Ko es gribu?” „Kas man patīk?” un atrast veidus, kā piepildīt sava iekšējā bērna vajadzības.

„Es gribu!”

Dažkārt iekšējais bērns sauc: „Es gribu, gribu, gribu!” Bet viņš ir aizmirsis, ko vēlas patiesībā. Cilvēks grib vairāk naudas, vēl dārgāku mašīnu, vēl greznāku māju, vēl lielākus sasniegumus, bet varbūt tas nav tas, kas patiesībā vajadzīgs. Dažkārt, ja cilvēka vajadzība iepriekš bijusi sāpīgi atraidīta, cilvēks aizmirst to, ko patiesībā vēlējās un grib kaut ko citu. Bērns iet pie mammas un prasa: „Samīļo mani!” Mamma atbild: „Tagad nē!” Arī vēlāk vairākas reizes atbild to pašu un citu reizi, kad mamma prasa bērnam: „Ko tu gribi?” Bērns atbild: „Nopērc man kaut ko!” Dažkārt iekšējam bērnam vajag pieņemšanu un mīlestību, bet, ja ir pazudis kontakts ar šo vajadzību, tā vietā, lai veidotu tuvas attiecības, cilvēks krāj mantu, kaļ spožus karjeras plānus, krāj atzinības rakstus, un tad rodas sajūta: „It kā jau viss man ir, tikai tāda tukšuma sajūta.”

Iekšējais bērns, kuram vajag dziedināšanu

Iekšējā bērnā mājo prieks, radošums, vitalitāte. Tomēr tas glabā arī ievainojumus. Neviens nav izaudzis bez puna uz pieres vai nobrāztiem ceļiem. Tāpat arī augot bērns piedzīvo emocionālus ievainojumus. Dažkārt tie ir nopietnāki nekā nobrāzti ceļi vai puns un prasa ilgāku dziedināšanu. Cilvēks savos pirmajos dzīves gados iemācās, kādas ir attiecības, un pēc līdzīga modeļa veido arī nākamās. Bērns, kuram vajadzēja mammu, kura atkal un atkal viņu atraidīja, ir secinājis, ka attiecības – tas ir pārāk sāpīgi. Šāds secinājums ir kontrakts ar dzīvi. Kontraktus cilvēki noslēdz brīžos, kad ir kāda smaga, nepatīkama situācija, ar vēlmi, lai atkal šādu situāciju nepiedzīvotu. Kā, piemēram, noslēdzot kontraktu ar dzīvi „Attiecības ir sāpīgas”, cilvēks, lai turpmāk sevi pasargātu no zaudējuma sāpēm, ir vēss, neiesaistās attiecībās, attiecībās maz prasa un maz arī dod, jo nav iespējams zaudēt nozīmīgu cilvēku, ja neviens nav nozīmīgs. Kontrakti, kurus cilvēki mēdz noslēgt bērnībā, var būt ļoti dažādi, kā „Es neesmu nevienam vajadzīgs”, „Ja es būšu jauks, mani mīlēs”, „Ja es cietīšu, mani mīlēs”, „Ja es nedusmošos, mani mīlēs”, „Ar visu jātiek galā pašam” u.c. Šie kontrakti var dziļi iesakņoties un kļūt neapzināti. Situācija, kad tie izveidojušies, var būt jau sen aizmirsta, bet kontrakti joprojām darbojas. Lai arī šie kontrakti izveidoti, ar mērķi pasargāt pašam sevi no sāpēm, tomēr var būt traucējoši pieaugušajā dzīvē. Cilvēks patiesībā vēlas tuvas attiecības, bet kontrakts - „Attiecības ir sāpīgas” - tādas neļauj izveidot. Ir iespējams šos kontraktus transformēt.

Iekšējais bērns var sarežģīt attiecības

Veidi kā iekšējais bērns var sarežģīt attiecības ir dažādi. Bērni pasauli redz un piedzīvo savādāk nekā pieaugušie. Dažkārt arī pieaugušie joprojām uz pasauli skatās bērna acīm un redz to melnbaltu, attiecībās vēlas uzturēt tik ciešu saiti, kāda ir starp mammu un mazuli, izmanto aplinkus stratēģijas savu vajadzību apmierināšanai.

Ideja, ka otram jānolasa domas

Tik cieša saite, kad ir iespējams nolasīt otra jūtas un vajadzības un tās piepildīt, pastāv starp mammu un mazuli. Tomēr dažkārt arī pieaugušie cilvēki meklē otrā „mammu”, kura nolasīs vajadzības un tās apmierinās bez prasīšanas. Dažkārt vīrietis meklē mammu sievā, un dažkārt sieviete meklē mammu vīrā. Piemēram, sieviete sagaida, ka vīrietis kaut ko konkrētu darīs viņas labā, bet nav to lūgusi. Ja tas netiek izdarīts, tad viņa apvainojas. Tāpat darbā, dažkārt darba devēji sagaida no darbiniekiem, ka tie bez vienošanās, piemēram, veiks papildus pienākumus vai strādās virsstundas, tad paliek dusmīgi, ja tas netiek darīts. Ja attiecībās ar jaundzimušo, pieaugušais ir tas, kurš nolasa, kas bērnam ir vajadzīgs, un šīs vajadzības apmierina, tad divu pieaugušu cilvēku attiecībās ir būtiski skaidri formulēt, kas ir tas, ko es gribētu, kā arī būt gatavam dot arī otram, veidot attiecības, kur abi partneri ir līdzvērtīgi.

Domāšana „Balts un melns”, „Labs, slikts”

Tas ir veids, kā bērns organizē pieredzi, sadalot to labā vai sliktā. Divus gadus vecam bērnam mamma vai nu ir pilnīgi laba vai pilnīgi slikta. Dažkārt arī pēc divu gadu vecuma gan bērni, gan pieaugušie, īpaši stresa situācijās, redz pasauli melnbaltu. Piemēram, kad mamma nenopērk šokolādi, bērns saka: „Tu man nekad neko nepērc!” Bērns ir jau aizmirsis to, ka tās pašas dienas rītā mamma nopirka viņam saldējumu un tajā brīdī mamma viņam bija pati labākā mamma pasaulē. Tāpat kā iekšējam bērnam ir tendence otru redzēt kā pilnīgi labu vai sliktu, tā pa ar šādām galējībām cilvēks var vērtēt arī pats sevi. Tad, kad viss ir labi, cilvēks par sevi domā: „Es esmu brīnišķīgs!” Savukārt pēc mazākās kļūdas „Es neesmu nekas!” Patiesība ir tāda, ka ne mēs paši, ne otrs cilvēks nav ne pilnībā labs, ne pilnībā slikts. Tikai tāpēc, ka draugam ir atšķirīgs viedoklis, nenozīmē, ka viņš ir slikts draugs. Tikai tāpēc, ka darbinieks ir kļūdījies, nenozīmē, ka viņš būtu nekam nederīgs. Tāpēc, ka neieguvu pirmo vietu konkursā, nenozīmē, ka esmu neveiksminieks.

Aplinkus stratēģijas savu vajadzību piepildīšanai

Parūpēties pašam par savu iekšējo bērnu, tas nozīmē būt kontaktā ar savām patiesajām jūtām un vajadzībām, atrast veidus, kā savas vajadzības piepildīt. Bieži vien cilvēkiem ir grūtības ar savu vajadzību sajušanu un formulēšanu, tāpēc izmanto aplinkus stratēģijas (bieži vien neapzinātas), lai piepildītu savas vajadzības. Viena no stratēģijām ir, ignorējot savas vajadzības, parūpēties par citu vajadzībām, arī tad, ja neviens nav to lūdzis darīt. Zem šīs stratēģijas ir neapzināta doma: „Ja es pietiekami daudz parūpēšos par otru, tad viņš pēc tam parūpēsies par mani!” Tomēr reti, kad tā notiek, cilvēks nopūlas citu labā, bet to, kas vajadzīgs pašam, tā arī nesaņem, un tad izmanto - „Ak es nabadziņš” - stratēģiju, sakot: „Es tevis dēļ visu savu esmu ziedojis, bet tu man pretī nedod nekā!” Ja tas nedarbojas, tad cita stratēģija ir uzbrukt, nosodīt.

Iekšējais bērns mājo katrā no mums. Tas var gan piešķirt dzīvei košākas krāsas, gan sarežģīt attiecības. Ja kontakts ar iekšējo bērnu ir pazaudēts, vai iekšējais bērns ir ievainots, cilvēka spēja priecāties, baudīt, veidot attiecības, un strādāt samazinās. Tomēr ir iespējams gan atjaunot kontaktu ar savu iekšējo bērnu, gan sadziedēt ievainojumus, lai piedzīvotu vairāk prieku un mīlestību.