Par sērām

Lai arī kā mēs gribētu, lai dzīve sastāv tikai no panākumiem un laimes, tomēr tajā ir arī zaudējumi un sēras.  Man ir sajūta, ka šobrīd aktuāli ir runāt par pozitīvo, veiksmes un laimes formulām, savukārt par zaudējumiem runāt mēs izvairāmies. Tomēr tepat blakus (lai kā arī mums negribētos!)  veiksmei ir  neveiksme, blakus laimei - nelaime, blakus priekam - bēdas, blakus  dzīvībai ir arī nāve.  Tāpēc šoreiz parunāsim par to, par ko parasti runāt izvairāmies: par nāvi un sērām. Sēras ir normāla reakcija uz zaudējumu. Zaudējuma sāpes cilvēki piedzīvo ne tikai zaudējot tuvu cilvēku, bet arī mājdzīvnieku, attiecības (izšķiroties),  darbu, veselību,  dzīvesvietu utt.  Šoreiz vairāk par tuva cilvēka zaudējumu.

Tāpat kā mēs, cilvēki, visi esam līdzīgi un tai pašā laikā katrs no mums ir atšķirīgs, tāpat arī cauri sērošanai mēs visi ejam līdzīgi un tai pašā laikā katrs no mums to piedzīvo savādāk.  J.V. Vordens apraksta uzdevumus, kurus cilvēki paveic sērošanas procesā.  Pirmais sērošanas uzdevums ir pieņemt zaudējuma realitāti. Diezgan bieži pirmie vārdi, ko cilvēki pasaka, uzzinot par kāda tuvinieka nāvi, ir: „Tas nevar būt!”. Arī tad, kad iepriekš jau bija zināms, ka cilvēks, iespējams, drīz mirs, var būt sajūta „tas nav noticis”.  Pieņemt tuvinieka nāvi nozīmē pieņemt to, ka cilvēks ir miris un satikšanās vairs nav iespējama, vismaz šajā dzīvē ne.  Pieņemt zaudējumu palīdz bēru process. Tā ir iespēja gan atvadīties, gan kopā ar radiem pieminēt mirušo, gan paust jūtas. Tāpat pieņemt zaudējuma realitāti palīdz, ja lietas sauc īstajos vārdos: sakām „nomira” nevis „aizgāja”. Sakot „aizgāja”, rodas maldīga sajūta, ka cilvēks var arī atnākt atpakaļ, tas traucē apzināties zaudējuma realitāti. Svarīgi apzināties zaudējumu ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Ja apzināmies zaudējumu tikai intelektuāli, tad cilvēks saka: „Es zinu, ka viņš ir miris, bet nav tāda sajūta. Es neko nejūtu.”

Kad cilvēks apzinās zaudējumu gan intelektuāli, gan emocionāli, tad jūt zaudējuma sāpes. Otrais sērošanas uzdevums ir izdzīvot šīs sāpes. Sāpes izpaužas gan emocionāli, gan fiziski, gan domāšanā, gan uzvedībā, un katram tas var būt savādāk. Fiziski zaudējuma sāpes cilvēki mēdz sajust kā smagumu sirds rajonā, tukšuma sajūtu vēderā, enerģijas trūkumu, elpas trūkumu un citādi. Domāšana var kļūt lēnāka, var būt grūtības koncentrēties. Emocionāli uz zaudējumu cilvēki reaģē ar dažādām jūtām. Normāla reakcija uz zaudējumu ir skumjas. Dažkārt cilvēki sev neļauj just skumjas, bet visu laika pavada kādos darbos. Svarīgi ir dot skumjām vietu.  Bieži cilvēki pēc zaudējuma jūt arī dusmas. Parasti dusmām ir divi cēloņi: dusmas par to, ka neko nevarēja izdarīt, lai novērstu nāvi, kā arī dusmas uz mirušo par to, ka viņš ir miris.  Dusmas pieņemt un atzīt parasti ir grūtāk, jo visbiežāk jau mirušais negribēja mirt.  Bieži vien dusmas, kuras domātas aizgājējam, tiek pārnestas uz ārstiem, sevi, Dievu. Tāpat palicējs var just vainas izjūtu par to, ka nebija pietiekami labs, vai varbūt kaut ko varēja darīt, lai nāve nepienāktu. Tāpat vainas izjūtu var just par to, ka nebija klāt nāves brīdī, vai nepateica to, ko gribēja pateikt. Sērošanas sāpes ir viļņveidīgas, lielas sāpes var mīties ar relatīvu mieru, kad cilvēks, piemēram, strādā. Par to arī reizēm ir vainas sajūta, ka "es viņu aizmirstu". Vainas izjūtai visbiežāk nav pamata, tā ir iracionāla. Piedzīvojot tuvinieka nāvi, parasti aug trauksmes izjūta. Trauksme var būt gan par to, kā es dzīvošu tālāk, kā arī nāve atgādina to, ka arī es kādreiz nomiršu.  Gadījumos, kad mirušais īpaši ir cietis, palicēji var just atvieglojuma izjūtu par to, ka šīs ciešanas ir beigušās. Parasti ar to komplektā nāk arī vainas izjūta, jo ir doma, ka atvieglojumu par otra nāvi just  nevajadzētu. Lai zaudējumu sadziedētu, būtiski ir pieņemt un paust visas savas jūtas bez vērtējuma - ir vai nav pareizi tās just.

Svarīgi ir  ne tikai izdzīvot zaudējuma sāpes, bet arī adaptēties dzīvei bez mirušā. Tas ir nākamais sērošanas uzdevums. Piemēram, kad cilvēks zaudē dzīvesbiedru, tad zaudē ne tikai dzīvesbiedru, bet arī cilvēku, kurš palīdzēja pieskatīt bērnus, nopelnīja naudu,  kopā paēda vakariņas, palīdzēja pieņemt svarīgus lēmumus, pirms gulētiešanas izslēdza TV utt.  Pēc zaudējuma dzīvē ir jāizdara dažādas izmaiņas. Iespējams, jāmeklē papildus ienākumu avots,  jānoorganizē palīgs bērnu pieskatīšanā. Pēc tuvinieka nāves nākas pieņemt izmaiņas ne tikai ārējā pasaulē, bet arī iekšējā. Sieviete, kura zaudē vīru, zaudē arī sievas lomu. Viņa vairs nav precēta. Savukārt, vecāki, kuri zaudē bērnu, zaudē ne tikai bērnu, bet arī vecāku lomu.

Ceturtais sērošanas uzdevums ir atrast tādu saiknes veidu ar mirušo, lai enerģiju varētu investēt citās attiecībās. Tos, kuri mums ir dārgi, mēs nekad neaizmirsīsim, bet svarīgi ir atrast tādu saikni, kas ļauj veidot jaunas attiecības.  

Katram sērošanas laiks var atšķirties. Citi jau jūtas labāk pēc pāris nedēļām, citi mēnešiem, nereti aiziet arī gadi. Tomēr, laikam ejot, sēras var atgriezties, piemēram, zaudējuma gadadienā.  Jāļauj atkal sev sajust skumjas, bet arī var atcerēties gaišās kopīgās atmiņas. 

 Kā sērošana atšķiras?

Lai arī sērošanas procesa uzdevumi var noritēt paredzamā kārtībā, katrs cilvēks sēro savādāk. Citiem sērošana ir ļoti intensīva, citiem mērena. Citi sāk sērot, kad uzzina par nāvi, citi sērošanu atliek. Citiem sērošana ir relatīvi īsa, citiem noris ilgi. To, kā noris sērošana, nosaka vairāki faktori, sākot jau ar to, kas un kā ir miris. Sērošana atšķirsies, zaudējot vectētiņu,  kurš nodzīvojis garu mūžu un nomiris dabīgā nāvē, vai zaudējot bērnu avārijā. Sērošanu ietekmē arī tas, kādas ir bijušas attiecības ar mirušo. Jo intensīvākas mīlestības jūtas ir saistījušas, jo intensīvākas sāpes jāpiedzīvo.  Sērošanu sarežģī, ja attiecībās negatīvo jūtu ir bijis vairāk nekā pozitīvo, kā arī, ja attiecībās ir bijis daudz konfliktu. Tad ir jāsēro ne tikai par mirušo, bet arī par to, ka ar mirušā nāvi ir zaudēta arī iespēja šīs attiecības uzlabot.

Bieži vien mums ir grūti būt blakus cilvēkam, kurš sēro, jo tas arī mūsos uzrunās šīs jūtas, atgādinās par mūsu zaudējumiem. Tāpēc ļoti bieži tai vietā, lai dotu vietu skumjām un asarām, mēs sakām: „Neraudi!” vai „Turies!”, kā arī izvairāmies runāt par piedzīvotu zaudējumu. Tomēr tieši izraudāšanās un izrunāšanās palīdz sadziedēt zaudējuma sāpes. Vislabāk palīdz silts cilvēcisks kontakts. Nav jāsaka nekas daudz, var pabūt arī kopā klusumā. Ja cilvēks ir tuvs, var pieskarties, apskaut. Svarīgi ļaut just un pieņemt visas jūtas bez vērtēšanas, vai tās ir vai nav adekvātas. Nevajadzētu teikt: „Neskumsti!”, ”Nedusmojies!”. Kā arī nevajadzētu minimizēt zaudējumu, piemēram, sakot: „Viņš jau tāpat nebija tev tuvs.” Lai palīdzētu, ir svarīgi nevis noliegt sāpes, uzmundrināt, bet gan meklēt resursus, kas varētu palīdzēt sāpes izturēt. Sāpēs palīdz izturēt gan silts cilvēcisks kontakts, izraudāšanās, gan pastaiga svaigā gaisā, gan tās var būt arī kādas citas lietas, kas jau iepriekš ir palīdzējušas tikt pāri zaudējumiem. 

Kad meklēt psihoterapeita palīdzību?

Sērošana prasa laiku. Kādam aiziet gads, kādam – divi,  līdz dzīve atgriežas parastajās sliedēs. Psihoterapeita palīdzība var noderēt jebkurā sērošanas procesā, īpaši, ja rodas sajūta, ka nav iespējams tikt galā ar jūtām vai sērošana ievelkas. Īpaši psihoterapeita palīdzība noderēs, ja sērošana ir ļoti smaga. Parasti visgrūtāk pārdzīvot ir bērna nāvi, grūtniecības pārtraukšanos, abortus, pašnāvības, to, ka cilvēks pazudis bez vēsts. Grūtāk izsērot zaudējumus ir arī gadījumos, kad trūkst atbalsta, ir vairāki zaudējumi pēc kārtas un iepriekšējie zaudējumi nav izsēroti.

Kā to lai zin,

Vai es būšu priecīgs rīt?

Vai redzēšu laimi,

No debesīm kas krīt?

Bet es zināšu, ka vienmēr

Man kaut kas vēl piederēs:

Zila jūra, vējš,

Saule, kas riet.

Mēness pusnaktī

Un ceļš, kuru iet.

Guntars Račs

Foto no: http://www.graphicurge.com/sad-pictures/