Vest/nevest bērnu uz terapiju?

Lielākā daļa vecāku jūtas slikti par to, ka bērnam ir kādas grūtības un ir vajadzīga speciālista palīdzība. Dažkārt šķiet, ka vieglāk ir par to nedomāt, cerot, ka grūtības pāries pašas no sevis.  Ir grūti atzīt vajadzību pēc palīdzības, un vēl grūtāk ir to pieņemt, jo bieži ģimenēs valda tādi pieņēmumi kā: „Ar visu jātiek galā pašam”, „Par sāpīgām lietām runāt nedrīkst” un citi, kas neļauj problēmas risināšanai izmantot pieejamos resursus.  Bieži vecākiem bērnus vest pie terapeita traucē izpratnes trūkums par to, kā terapija darbojas.

Dažkārt vecākus pieteikties terapijai kavē  bailes, ka viņi tiks vainoti bērna grūtībās, un doma, ka tikai nepietiekami labu vecāku bērniem ir vajadzīga palīdzība. Tas nebūt tā nav.  Tas vien, ka vecāki ir atveduši bērnu uz terapiju, liecina par to, ka vecāki ir gādīgi un drosmīgi. Jāatceras, ka bērniem ir savs temperaments, sava dzīves pieredze un notikumi, kas bērnu ietekmē, un no visa vecāki savus bērnus pasargāt nespēj, lai arī cik labi vecāki būtu. Bērni piedzīvo dažādus sarežģītus notikumus, sākot jau ar grūtniecības laiku, esot mammas puncī, dzemdībām, brāļa/māsas piedzimšanu, vecāku došanos darbā uz ārzemēm, tuvinieku zaudējumiem, fiziskām traumām utt. Diemžēl, dzīve nav ideāla.  Grūtību vai pārmaiņu laikā, ja vecāku iespējas atļauj, bērniem nozīmīgs resurss un atbalsts var būt terapija, kuras laikā bērns var saņemt stiprinājumu, lai veiksmīgāk tiktu galā ar pārdzīvojumiem un tie nebūtu jāpauž ar simptoma palīdzību (piemēram, nagu graušanu, kaušanos, čurāšana gultā, vai tamlīdzīgi) un lai piekļūtu saviem iekšējiem resursiem un talantiem.

Kā tas notiek?

  • Pirmā tikšanās notiek ar vienu vai abiem vecākiem bez bērna klātbūtnes. Tikšanās laikā izrunājam gan to, kas satrauc vecākus un ko viņi vēlas, gan vienojamies par terapijas mērķiem, kā arī izjautāju vecākus par bērna dzīves gājumu.  Pēc tam plānojam individuālās sesijas bērnam, kurās nepiedalās vecāki.
  • Ir būtiski, ka bērns zina, kāda iemesla dēļ tiek vests uz terapiju. Jau vecāku saruna ar bērnu par novērotajām grūtībām un viņu ticība, ka ir iespējams saņemt palīdzību, var radīt terapeitisku efektu.
  • Bērnu spēja pastāstīt par saviem pārdzīvojumiem ir ierobežota, tādēļ darbā ar bērniem izmantoju viņiem piemērotāki izteikšanās līdzekļus: gan smilšu spēles terapiju, gan zīmēšanu, lomu spēles u.c.
  • Individuālās bērna sesijas ir veltītas tikai bērnam, sesiju laikā un pēc tām mēs ar vecākiem neapspriežam terapijas procesu vai ar bērnu saistītus jautājumus.  Tam tiek norunātas atsevišķas tikšanās reizes.
  • Svarīgs ir bērna privātums. Pēc sesijām nevajadzētu iztaujāt bērnu par sesijā notikušo. Arī vecāks, visdrīzāk, negribētu pēc savas individuālās sesijas atbildēt uz kādam citam cilvēkam interesējošiem jautājumiem par sesijā runāto.
  • Jo mazāks bērns, jo būtiskāka ir sadarbība ar vecākiem. Parasti ar vecākiem tikšanās notiek ik pēc  4-5 darba sesijām ar bērnu. Ar pusaudžu vecākiem tikšanās parasti ir retākas. Saruna ar vecākiem ir būtiska, jo viņi var sniegt būtisku informāciju gan par to, kā bērnam klājas ārpus terapijas, gan par savām grūtībām kontaktā ar bērnu. Es, savukārt, varu vecākiem pastāstīt par to, kā bērnam klājas sesijās, un atbildēt uz vecāku  jautājumiem. Dažkārt man rodas jautājumi, uz kuriem saņemot vecāku atbildes būs iespējams labāk palīdzēt bērnam. Jo vairāk vecāki pastāsta, jo vieglāk ir bērnam palīdzēt.
 

Ar kādām problēmām, simptomiem es strādāju?

Uz šo jautājumu man vienmēr gribas atbildēt, ka es nestrādāju ar problēmām vai simptomiem, es strādāju ar bērniem, cilvēkiem. Mans mērķis darbā ar bērniem ir stiprināt viņus psiholoģiski, palīdzēt  pārstrādāt pārdzīvojumus, un tad traucējošie simptomi pazūd paši no sevis. Visbiežāk bērnus pie manis atved ar tādiem simptomiem kā nagu graušana, enurēze, stostīšanās, tiki, vēdera vai galvas sāpes bez medicīniska iemesla, pārlieku liels kautrīgums, emocionalitāte, agresivitāte u.c.  Bērna problēmu pamatā bieži ir emocionāli pārdzīvojumi.  Dažkārt vecāki atved jauku, paklausīgu un vecākiem ērtu bērniņu ar kādu simptomu, piemēram, galvassāpēm bez medicīniska iemesla. Terapijas procesā bērns pamazām nonāk kontaktā ar savām iepriekš neapzinātajām vai apspiestajām jūtām (piemēram, dusmām) un sāk tās izpaust veidā, kas vecākiem nav patīkams vai ērts. Simptoms sāk izzust, bet bērns vairs nav jauks, paklausīgs mīļumiņš. Ir jāpaiet laikam, lai bērns gan spētu nonākt kontaktā ar savām jūtām, gan iemācītos tās konstruktīvi izpaust.

Cik ilgi vajadzēs nākt?

Saprotu, ka vecāki grib atrisināt visu pēc iespējas ātrāk. Diemžēl nav veidi kā paātrināt terapiju, tas ir darbs soli pa solim, kam vajadzīgs laiks. Līdzīgi kā sievietei nav iespējams iznēsāt bērniņu īsākā laikā kā dabā nolikts.  Šajā jomā nav standartu, katrs bērns un viņa gadījums ir individuāls.  Terapijas ilgumu ietekmē tas, cik dziļa un sarežģīta ir problēma un vai pastāv pārdzīvojumu uzturoši faktori (piemēram, māte turpina dzīvot kopā ar vardarbīgu partneri). Būtiski ņemt vērā, ka attīstība nenotiek vienā virzienā.  Arī terapijā panāktām izmaiņām var sekot regress (atgriešanās iepriekšējā attīstības stadijā), lai pēc tā no jauna progresētu. 

Vislabāk ir bērnam dot tik daudz laika, cik viņam ir nepieciešams. Dažkārt, lai psihē notiktu noturīgas izmaiņas,  ir vajadzīgs ilgstošs darbs. Tomēr vecāki var izlemt terapiju pārtraukt dažādu iemeslu dēļ. Visbiežāk vecāki pārtrauc terapiju bērnam, jo izzūd vai samazinās traucējošais simptoms. Nenoliedzami, tas ir liels atvieglojums, tomēr ne vienmēr tas ir īstais brīdis darbu pārtraukt. Iespējams, bērnam ir vajadzīgs laiks, lai pārstrādātu psiholoģisku traumu un panāktās izmaiņas nostiprinātu. Kad tas noticis, bērna spēlē, smilšu kastē vai/un stāstos parādās pazīmes, kas par to liecina. Bērns ir kļuvis psiholoģiski spēcīgāks, var izdarīt nobriedušākās izvēles un ir gatavs terapiju  beigt. Terapijas nobeigumu būtu labi saskaņot abām pusēm (klientam un terapeitam), jo strauja terapeitisko attiecību pārtraukšana bērnam var radīt pārdzīvojumu, kura dēļ simptomi var atjaunoties.





 .