Kļūt par to, kas es esmu.

Lielu daļu no sava laika pieaugušie cilvēki pavada darbā. Ja cilvēks ar savu darbu ir neapmierināts, krītas arī vispārēja apmierinājuma izjūta par dzīvi kopumā. Katru rītu iet uz darbu, kurš nesagādā prieku, ir mokoši, tas rada daudz stresa, kas beigās var novest līdz izdegšanai un saslimšanām.

Kā teicis Konfūcijs „Izvēlies darbu, kas tev patīk un tev visu mūžu nebūs jāstrādā”.  Kā tikt pie darba, kas rada prieku?

Cilvēkam ir svarīgi nonākt kontaktā ar to, ko viņš patiesībā vēlas. Psihoorganiskajā analīzē to sauc par primāro impulsu. Tā ir enerģija, ar ko mēs piedzimstam un kurai ir tendence īstenoties. Līdzīgi kā zīle, nonākot piemērotos apstākļos, izaugs par ozolu. Tāpat arī ikvienam no mums ir potenciāls kļūt par kaut ko. Jautājums ir: par ko? Kontaktu ar primāro impulsu jeb savu būtību ir iespējams pazaudēt, ja cilvēks saskaras ar pārāk lieliem, nepārvaramiem šķēršļiem (reāliem vai iedomātiem).  Tad šī enerģija bloķējas. Tomēr labā ziņa ir tā, ka jebkurā dzīves brīdī un vecumā ir iespējams atjaunot kontaktu ar primāro enerģiju un to atbrīvot, atgriezties pie tā, ko es patiesībā vēlos, un tādā veidā uzlabot dzīves kvalitāti.

Kādi šķēršļi traucē nonākt kontaktā ar savu būtību?

Tāpat kā zīlei vajag piemērotus apstākļus, lai izaugtu par ozolu, tāpat arī cilvēkam ir vajadzīgi pietiekami labi apstākļi, lai varētu izaugt par to, kas viņš ir. Bērns ienāk ģimenē, viņam vajag „iesakņoties”, sajust drošību, tikt saturētam, izspēlēties, sajust spēku, tad var sākt sapņot par to, „kas es vēlos būt”, un izdarīt izvēli, doties pretī savam mērķim, sasniegt to un izbaudīt darba rezultātus. Secīgi jāiziet katrs etaps, tajā smeļoties enerģiju.

Ja pārāk agri bērnam jātiek pašam galā ar savām vajadzībām un jūtām, jo vecāki nav pieejami – bērns dzīvo nedrošībā un viņam rodas iztrūkums. Otra galējība ir, ja vecāki turpina apmierināt visas bērna vajadzības arī tad, kad bērns pats tās varētu apmierināt, tādējādi bremzējot bērna centienus kļūt neatkarīgam. Arī tad bērnam ir grūti nonākt kontaktā ar to, kas viņš patiesībā ir. Ja pamati ir greizi, grūti uz tiem uzbūvēt stabilu māju.  Vēlāk, pieauguša cilvēka dzīvē var rasties grūtības būt kontaktā ar savām vajadzībām un tās piepildīt.  Enerģijas plūsma novirzās un vairs „neiet” savu dabisko ceļu.

Sekas tam, ka enerģija „neiet” savu dabisko ceļu, var būt dažādas.  Cilvēkam var  trūkt bāziskā drošība, viņš būvē sapņu pilis, bet neko neuzdrošinās darīt realitātē, jo nespēs izturēt „nē” no apkārtējās pasaules. Vai arī, cilvēks var visu mūžu izdomāt sev jaunus mērķus (piemēram, daudz  naudas) un darboties, lai tos sasniegtu, bet kādā brīdi var rasties sajūta – dzīve it kā paiet garām un darāmais nesniedz gandarījumu, jo patiesībā tas nav tas, kas ir vajadzīgs. Cilvēks, kurš bērnībā piedzīvojis iztrūkumu, izvairās no savu vajadzību sajušanas, jo nonākt kontaktā ar iztrūkumu ir sāpīgi. Ja cilvēkam nav kontakta ar savām vajadzībām, tad nav arī kontakts ar primāro impulsu (savu būtību).

Par to, kas ir darbs un kāpēc  jāstrādā, bērns saņem informāciju no pavisam mazām dienām: kad mamma viņu atstāj auklītei un iet uz darbu. Kā mamma bērnam paskaidro, kāpēc viņai jāstrādā? Vai tās ir mocības un jāstrādā, lai  var nopirkt maizīti? Vai mammai patīk tas, ko viņa dara? Vai tas ir kas nozīmīgs, ko viņa prot vai kas jāpadara (kaut vai sētnieka darbs)? Tik daudz cilvēki taču priecāsies, kad darbs būs labi padarīts! Vecāki bērniem nodod vēstījumus par to, ko nozīmē strādāt. Vēlāk šie vēstījumi ietekmē bērna darba dzīvi pieaugušā vecumā.  Tie var būt tādi vēstījumi kā „darbam nav jāpatīk”, „darbs ir mocības” u.c. Ja šādi vēstījumi saņemti no vecākiem, cilvēks neapzināti izvēlas darbu, kas atbilst šiem pieņēmumiem. Ja bērns redz, ka vecākiem darbs nozīmē ne tikai iespēju nopelnīt iztiku, bet arī rada prieku, pieaugušā vecumā atrast darbu, kas priecē, būs pašsaprotami.

Lai arī  bērnam pieredze par to, ko nozīmē strādāt, veidojas no mazām dienām, izvēli par to, kādu profesiju vai darbu izvēlēties, cilvēks izdara jaunībā.

Šis ir nozīmīgs posms attīstībā, kurā karjeras izvēle nav vienīgais jautājums, kas jaunietim ir jāatrisina. Jaunībā ir jāatraisās no vecāku ietekmes,  jāatrod veidi, kā regulēt seksuālos impulsus, kuri mostas, jāveido attiecības ar pretējo dzimumu, bez tā vēl jāpieņem lēmumi par to, kā veidot savu pieaugušo cilvēka dzīvi, tajā skaitā jāizvēlas joma, kurā strādāt un iegūt izglītību. Kad šie jautājumi ir atrisināti, jaunietis ir atrisinājis pusaudžu krīzi un viņa dzīvē iestājas miers.

Grūtības šajā periodā var būt jebkuram pusaudzim. Ir jāspēj izturēt trauksme, ko rada neziņa par savu nākotni  un identitātes jautājumi. Ja jaunietis nevar šo trauksmi izturēt, kā arī skolotāji un vecāki izdara spiedienu lēmumu pieņemt ātri, var gadīties, ka jaunietis pats nesajūt ko vēlas, bet ietekmējas no apkārtējiem. Piemēram, aiziet mācīties tur, kur ies draugs, vai arī kāds skolotājs teicis, ka šajā profesijā vienmēr būs darbs un nauda.  Un tālāk viss notiek ķēdes reakcijā - iegūta izglītība jomā, kura nav saistoša, tai seko darbs, kas nepatīk, tas sāk ietekmēt gan veselību, gan dzīves kvalitāti. Tāpēc tomēr labāk ir nesteigties, izturēt neziņu un nonākt kontaktā ar savu patieso būtību un vēlmēm.

Dažkārt jaunietim un viņa vecākiem ir maldīgs uzskats, ka ir iespējams aiziet pie karjeras konsultanta, kurš iedos kādu īpašu testu – un kā ar burvju nūjiņas mājiena palīdzību dzīves viens no svarīgākajiem jautājumiem acumirklī kļūs skaidrs.  Diemžēl, nav tāda testa un nav tādas burvju nūjiņas.  Izvēlēties profesiju nav gluži tas pats, kas aiziet uz tirgu izvēlēties preci.  Karjeras izvēle ir tapšanas process, kurā var palīdzēt speciālists, kurš pārzina jautājuma psiholoģisko pusi, dod vietu un laiku sevis un savu grūtību izspētei, palīdz apzināties savas patiesās vēlmes un vajadzības, palīdz pārvarēt šķēršļus, lai sasniegtu savus mērķus.