Entonijs Volfs "Es klausītu savus vecākus, ja viņi aizvērtos."
Grāmatas autors akcentē nozīmīgu mūsdienu situāciju bērnu audzināšanā. Tā kā mainījušās audzināšanas metodes (vecāki vairs neizmanto bargus sodus), bērni nebaidās no vecākiem. „Un, ja bērni nebaidās no vecākiem, viņi runā pretī daudz biežāk un ir daudz nepaklausīgāki nekā iepriekšējo paaudžu bērni. Mūsdienu bērnu uzvedība nemaz nelīdzinās iepriekšējo paaudžu uzvedībai, jo no audzināšanas arsenāla ir pazuduši galvenie ietekmēšanas līdzekļi, kurus izmantoja iepriekšējo paaudžu vecāki. Taču neskatoties uz šo acīmredzamo patiesību, mūsdienu vecāki vēl joprojām gaida, ka viņu bērni uzvedīsies tāpat kā uzvedās bērni tolaik, kad tika praktizētas pavisam citādas audzināšanas metodes. Ir būtiski mainījušās audzināšanas metodes, bet ne labas uzvedības standarti. Un kas notiek? Ja bērni neuzvedas tā, kā vēlas vecāki (un tas ir neizbēgami, jo netiek izmantoti bargie sodi), vecākiem šķiet, ka viņi ir pieļāvuši kļūdas.” Tādos brīžos vecāks var nolemt, vairāk rāties, bet tas padarīs situāciju tikai sliktāku.
Lai arī grāmata ir par pusaudžu audzināšanu, tomēr domāju, ka grāmatā paustās atziņas noderēs jebkuram vecākam. Šeit pāris no, manuprāt, vērtīgām atziņām.
- „Labas attiecības ar pusaudzi nav iespējams saglabāt pilnīgi visu laiku. Laiku pa laikam gadīsies situācijas, kurās jums būs jāpasaka „nē” vai jāizvirza pusaudzim netīkamas prasības, un šādos apstākļos harmoniskas attiecības nemaz nevar pastāvēt.”
- „Problēmas var rasties, ja vecāki nevēloties sagraut draudzīgas attiecības ar savu bērnu, nesaka viņam „nē”, kad tas noteikti būtu jādara.”
- „Tas ir lieliski, ja jūs reizēm maināt savu lēmumu, ņemot vērā pusaudža argumentus. Šāda rīcība apliecina divas pozitīvas iezīmes. Pirmkārt, tā parāda, ja jūs ne tikai uzklausāt savu bērnu, bet augstu novērtējat viņa vārdus. Jūs ne tikai klausāties, ko viņš saka, bet arī domājat par to. Ieklausoties pusaudža stāstītajā, jūs palielināt viņa cieņu pret sevi. Un tas ir ļoti svarīgi. Otrkārt, jūs savam bērnam parādāt, ka varat būt elastīgs. „
- „Lai cik slikti izturētos jūsu bērns, jums nav jāatbild ar to pašu.”
- Arī vecāki ir tikai cilvēki un reizēm kļūdās, rīkojas nepareizi. „Savas vainas atzīšana ir īsta pieauguša cilvēka rīcība un tā nekādi nevar sagraut vecāku reputāciju. Patiesībā, pieņemot savu kļūdīšanos, jūs sakāt: „Jā, man piemīt daudz trūkumu. Ļoti daudz. Taču tas man netraucē dzīvot. Es pat jūtos ļoti labi vēcāku lomā –lai arī reizēm izturos kā neaptēsts.”
- „Vecāku dusmošanās – it īpaši, ja tā ir pamatota, - pusaudzim neko ļaunu nenodarīs, kamēr vien emociju izpausmes iekļaujas pieņemamās robežās. Problēmas var izraisīt pārāk lielas dusmas, pārāk ilga dusmošanās un pārāk aizvainojošu vārdu izmantošana.”
- „Tiklīdz pusaudzis sāk apstrīdēt noteikumus, atcerieties svarīgāko: jūsu autoritātes pamats ir ne jau tas, ka jums ir taisnība, bet gan tas, ka esat bērna vecāki. Vienīgais, ko jūs iegūsiet, mēģinot pierādīt savu taisnību, ir vēl lielākas problēmas. Tas sāks līdzināties nebeidzamai tiesas prāvai.”