Psihoterapeites Inetas Ozoliņas-Peses prakse - Raksti

Kā palīdzēt bērnam tikt galā ar stresu ārkārtas situācijas laikā

Sun, 29 Mar 2020 11:01:00 +0000

COVID-19 pandēmija un ārkārtas situācija valstī rada izmaiņas un stresu. Īpaši jūtīgi pret stresu ir bērni. Par to, ka bērnam ir grūti tikt galā ar stresu, var liecināt dažādas izmaiņas bērna pašsajūtā, uzvedībā un emociju izpausmēs: bērns var kļūt bailīgs, agresīvs, kašķīgs, raudulīgs, regresēt (atgriezties iepriekšējā attīstības stadijā), piemēram, sākt runāt bēbīšu valodā, naktī vēlas gulēt kopā ar vecākiem. Var parādīties vai pastiprināties simptomi, kas bijuši iepriekš (piem. nemiers, nagu graušana, čurāšana gultā, u.c.) Vecāku reakcija parasti uz šādām izmaiņām ir dusmas. Tomēr vecākiem svarīgi savas dusmas piefiksēt, saturēt, izrunāt tās ar kādu citu pieaugušo. Pret bērnu, ja kādas izmaiņas parādās, jācenšas izturēties saprotoši (nerāties, nekaunināt, nesodīt). Šīs izmaiņas ir veids kā bērns parāda, ka vajadzīga jūsu palīdzība un atbalsts.

Lai palīdzētu bērnam tikt galā ar stresu, bērnam saprotošā veidā pastāstiet par to, kas šobrīd notiek. Stāstiet par to, kas jādara, lai samazinātu risku saslimt. Lai arī kā gribētos teikt, ka šī slimība mūsu ģimeni neskars, par to nevaram būt droši. Ja būsiet pārlieku pozitīvi, apsolīsiet, ka neviens no ģimenes nesaslims, varat zaudēt bērnu uzticību, ja nu tas notiks. Tāpēc pastāstiet, ka pastāv iespēja, ka saslims arī kāds no ģimenes, un tad būs jāatveseļojas. Pastāstiet, ka parasti saslimšana ir viegla, var izārstēties mājās. Ja nu kādam tā nebūs viegla, tad ārsti palīdzēs ar to tikt galā.

Vecāki bērnam var palīdzēt tikt galā ar pārdzīvojumiem, ļaujot bērnam izstāstīt par jūtām. Lai palīdzētu bērniem runāt par jūtām, var pajautāt, lai bērns pastāsta trīs lietas, kas viņu sadusmo vai skumdina. Tāpat arī paši varam padalīties ar savām jūtām. Gan pieaugušo, gan bērnu jūtas var būt arī pretrunīgas. Gan bērni, gan pieauguši var just arī prieku. Bērnam var būt gan skumjas, ka tik ilgi nav satikti draugi, gan prieks, ka var palikt mājās. Prieks, ka ģimene izbrauc kopā pie dabas, bet bailes par iespēju saslimt. Ir normāli vienā situācijā just arī pretējas jūtas.

Tad, kad bērns sāk runāt par savām jūtām, svarīgi bērnu ir uzklausīt. Nevajadzētu bērnu uzmundrināt sakot: “Nebaidies!”, “Nebēdājies!”, “Pasmaidi, tas taču sīkums!”. Tas nepalīdzēs, bet liks bērnam justies nesaprastam. Drīzāk var teikt: “Saprotu, ka tu jūties saskumis (dusmīgs) par to, ka….. .”, “Tā justies ir normāli!”. Mierināt var sakot, ka paies kāds laiks, un dzīve atkal atgriezīsies ierastajā ritmā.

Ne vienmēr bērni savas jūtas var izpaust vārdos, bērniem aktuāla ir spēlēšanās. Spēle ir labs veids kā izteikt savas jūtas un pārdzīvojumus. Atbalstiet bērnu spēlēšanos un radošu izpausmi. Ļaujiet bērnam izvēlēties spēles, kurās “izventilēt” jūtas. Tā var būt spilvenu kauja, spēle ārstos, spēle policistos un bandītos un citas. Uzticieties, ka tieši pats bērns vislabāk zinās, kāda rotaļa šobrīd vislabāk noderēs, un kā to vadīt. Jūs varat piedalīties, pajautājot, kas jums tieši jādara. Varbūt jums būs jātēlo slimnieks, kuru bērns izārstēs, vai bandīts, kuru bērns apcietinās. Tādā veidā bērns nostiprinās sevī sajūtu, ka problēmām ir risinājumi. Tas radīs drošības izjūtu un dos mieru.

Bērniem drošības izjūtu rada arī režīms, kas ar ārkārtas situācijā ir izjaukts, tāpēc izveidojiet jaunu dienas režīmu. Iekļaujiet mācīšanos, spēlēšanos, fiziskas aktivitātes. Ja jūsu ģimenē ir jāpārtrauc kontaktēšanās ar kādiem tuviem cilvēkiem, ar kuriem bijis kontakts, uzturiet to attālināti (sazvanoties, sarakstoties, izmantojot video zvanus).

Man patīk salīdzinājums, ka cīņa ar šo infekciju nav sprints, bet maratons. Svarīgi ir ievērot visus noteiktos ierobežojumus, ieteikumus, tomēr arī nepārspīlēt. Ja jums ir atļauts iet laukā svaigā gaisā, tad nevajag drošības pēc palikt iekšā. Ja noteikta 14 dienu pašizolācija, tad nav vajadzības drošības pēc izolēties vēl nedēļu. Ir ieteicams uzturēties svaigā gaisā, bet nav vajadzība noiet 15 km (ja vien iepriekš to neesat jau darījis).

Protams, lai atbalstītu bērnus, arī vecākiem pašiem ir jāatrod veids, kā tikt galā ar satraukumu, jāparūpējas pašiem par sevi. Parūpējieties, lai arī pašiem ir pietiekami daudz pozitīvu emociju, fizisku aktivitāšu, atpūtas.

Pusaudžu depresija

Tue, 11 Dec 2018 18:53:00 +0000

Termins depresija tiek bieži lietots, lai apzīmētu skumju garastāvokli, tomēr depresija ir nopietna saslimšana, kuru ignorējot var piedzīvot bēdīgas sekas. Pusaudži ik pa laikam mēdz justies aizkaitināti, skumji, noguruši vai dusmīgi. Taču, ja šīs sajūtas ir ilgstošas un intensīvas, iespējams, tās nav pusaudžu vecumam raksturīgās emociju svārstības, bet gan depresijas simptomi. Depresija pusaudžu vidū ir plaši izplatīta. Diemžēl, bieži var tikt nepamanīta, ja tās simptomi tiek uzskatīti par pusaudžiem tipisku uzvedību vai izlaidību.

Kas raksturīgs depresijai?

Depresija katram var izpausties atšķirīgi. Tās simptomi ir komplicēti, skar dažādas sfēras: uzvedību, jūtas, domāšanu un ķermeni.

Dītmars Štīmerlings (2005) uzskata, ka depresija ir „mokošākā slimība kādu vien var iedomāties”. Viņš raksta:

Depresīvais jūtas nomākts, nespēj priecāties, nav spējīgs cerēt, nespēj noticēt tādai nākotnei, kurā viņam būtu vērts dzīvot. Pasaule ir zaudējusi valdzinājumu, viss kļuvis pelēks. Daži izjūt sevi kā mirušus un pārakmeņojušos un sūdzas par nejūtīgumu, vairs neprot raudāt. Nomāktā garastāvokļa pavadonis ir bailes, ko slimnieks pirmām kārtām izjūt kā bailes no dzīves un tās uzliktajiem pienākumiem. Daži pacienti ir nomākti, daži aizkaitināti. Kontaktēšanās ar viņiem var būt apgrūtināta. (Štīmerlings, 2005). Pusaudžiem raksturīga arī agresīva uzvedība.

Depresīvajam trūkst dzīves spara. Viņam nekārojas nekādu piedzīvojumu. Interešu spektrs ir sarucis, viss iet pāri viņa spēkiem. Visaptverošais nespēks ietekmē arī viņa kustību stilu: visas kustības ir apgrūtinātas, palēninātas. Var būt arī pretējs fenomens: tāds depresijas tips, kuram novēro psihomotoro uzbudinājumu. Tad cilvēks izskatās nemierīgs, uzvilkts. (Štīmerlings, 2005).

Cilvēks jūtas gurdi, bez spēka, bez enerģijas. Rokas un kājas šķiet kā ar svinu pielietas. Dažkārt depresija maskējas aiz galvassāpēm, vēdersāpēm, vai citiem veģetatīviem simptomiem.(Štīmerlings, 2005).

Tā kā depresija ir mokoša, nav jābrīnās, ka gandrīz vai katrs depresīvais saskaras ar domām par pašnāvību, izjutis impulsus nogalināt sevi. (Štīmerlings, 2005). Parasti pusaudži par savām domām par pašnāvību pavēsta, sakot, piemēram, “Būtu labāk, ja manis nebūtu!”. Šādiem izteikumiem jāpievērš uzmanība. Tas ir mīts, ka saruna par pašnāvības domām var pamudināt cilvēku šādu soli veikt.

Depresijai raksturīgs zems pašvērtējums un vainas izjūta. Pusaudžus pārņem tādas domas kā: „Es esmu slikts”, „Neesmu nevienam vajadzīgs”, „Es neko nespēju” u.c. vispārinātas negatīvas domas par sevi. Šādas domas atņem daudz enerģijas, iekšēji nospiež.

Kā vecākiem palīdzēt pusaudzim tikt pāri depresijai?

Pusaudzim ir ļoti nepieciešams vecāku atbalsts un sapratne. Tomēr, ne vienmēr pusaudži ir gatavi to pieņemt. Viens no uzdevumiem, kas pusaudžiem šajā vecumā jāpaveic, ir atraisīšanās no vecāku ietekmes, līdz ar to viņi bieži noraida vecāku rūpes. Neskatoties uz to, ir svarīgi, ka vecāki izrāda rūpes un sirsnību.

1. Silts kontakts un saruna par to, kas notiek

Lai arī pusaudža vecums ir periods, kur bērni attālinās no saviem vecākiem, ir jāatrod laiks, lai uzklausītu pusaudzi par to, kas notiek viņa dzīvē, kā viņš jūtas skolā un mājās. Kas viņa dzīvē neiet tā, kā gribētos? Svarīgi ir klausīties pusaudzī bez padomu došanas un vainīgā meklēšanas. Vecāki var padalīties ar pusaudzi par saviem novērojumiem, par konkrētām izmaiņām, ko savā bērnā ir pamanījuši (piemēram, „Es esmu pamanījis, ka pēdējā laikā tev neinteresē lietas, kas interesēja iepriekš”; „Tu vairs nesatiecies ar draugiem”; „Izskatās, ka tu jūties aizkaitināts” u.c.). Jāpiemin, ka šādos gadījumos ir iespējams pusaudzim palīdzēt atkal justies labāk.

Nepalīdzēs, bet situāciju sliktāku padarīs:

moralizēšana un kritizēšana (piemēram, „Tu jau neko nedari, tu tikai guli, uzvedies kā zīdainis!”)

uzjautrināšana, uzmundrināšana (piemēram, sakot: „Nu pasmaidi, dzīve tak ir skaista!” vai „Saņem sevi rokās!”)

Vainīgā meklēšana

2. Organizēt palīdzību, iekļaujot pusaudzi terapijas izvēlē

Ja vecākiem rodas bažas par izmaiņām pusaudža uzvedībā, jāmeklē speciālista palīdzība. Depresijas gadījumā pusaudžiem iesaka psihoterapiju. Latvijā psihoterapiju piedāvā psihoterapijas speciālisti un ārsti psihoterapeiti. Var ļaut pusaudzim pašam izvēlēties, pie kāda speciālista viņš vēlētos doties. Sertificētu speciālistu saraksti atrodami www.psihoterapija.lv un https://www.arstipsihoterapeiti.lv/.

Dažkārt depresijas gadījumā ir jālieto medikamenti (antidepresanti). Par piemērotāko medikamentu lietošanu vislabāk var izlemt psihiatrs. Ja medikamenti ir izrakstīti, tad svarīgi tos lietot kā ārsts noteicis.

Kad esat vienojušies par palīdzības veidiem, vecākiem vajadzētu sekot līdzi, vai pusaudzis apmeklē speciālistus un lieto medikamentus, ja tādi ir izrakstīti.

3. Veselība pirmajā vietā

Kad pusaudzim ir depresija, tad pirmais uzdevums ir to ārstēt. Tas ir sarežģīts stāvoklis, kad mēdz pietrūkt iekšējo resursu, lai tiktu galā ar ikdienišķām lietām, var rasties grūtības mācībās. Ja no pusaudža prasa darīt lietas, kas depresijas brīdī nav pa spēkam, tas stāvokli tikai pasliktina. Pusaudzis jūtas vainīgs, ka nespēj darīt lietas, ko iepriekš darīja, tādēļ kritika par sliktām atzīmēm, nesakārtotu istabu u.tml. stāvokli tikai pasliktina un var izraisīt agresiju.

4. Citas būtiskas lietas, ko var veicināt vecāki

Iedrošināt sociālus kontaktus (virtuālo kontaktu vietā);
Iedrošināt aktivitātes (pastaigu svaigā gaisā, sportošanu, peldēšanu u.tml.);
Svarīgs ir arī veselīgs uzturs, pietiekami daudz miega.

5. Vecākiem jāparūpējas arī pašiem par sevi. Pusaudžu vecuma krīze „sašūpo” ģimeni. Ja pusaudzim ir depresija, tas ietekmē visu ģimeni un sagādā daudz jūtu: vainas izjūtu, dusmas, skumjas, bailes. Ja vecākiem ir grūti tikt ar šīm jūtām galā, tad ir ieteicams meklēt psihoterapeita palīdzību. Tas palīdzēs pašiem atgūt emocionālo līdzsvaru un veidot labākas attiecības ar pusaudzi.

Kļūt par to, kas es esmu.

Fri, 02 Jun 2017 05:27:00 +0000

Lielu daļu no sava laika pieaugušie cilvēki pavada darbā. Ja cilvēks ar savu darbu ir neapmierināts, krītas arī vispārēja apmierinājuma izjūta par dzīvi kopumā. Katru rītu iet uz darbu, kurš nesagādā prieku, ir mokoši, tas rada daudz stresa, kas beigās var novest līdz izdegšanai un saslimšanām.

Kā teicis Konfūcijs „Izvēlies darbu, kas tev patīk un tev visu mūžu nebūs jāstrādā”. Kā tikt pie darba, kas rada prieku?

Cilvēkam ir svarīgi nonākt kontaktā ar to, ko viņš patiesībā vēlas. Psihoorganiskajā analīzē to sauc par primāro impulsu. Tā ir enerģija, ar ko mēs piedzimstam un kurai ir tendence īstenoties. Līdzīgi kā zīle, nonākot piemērotos apstākļos, izaugs par ozolu. Tāpat arī ikvienam no mums ir potenciāls kļūt par kaut ko. Jautājums ir: par ko? Kontaktu ar primāro impulsu jeb savu būtību ir iespējams pazaudēt, ja cilvēks saskaras ar pārāk lieliem, nepārvaramiem šķēršļiem (reāliem vai iedomātiem). Tad šī enerģija bloķējas. Tomēr labā ziņa ir tā, ka jebkurā dzīves brīdī un vecumā ir iespējams atjaunot kontaktu ar primāro enerģiju un to atbrīvot, atgriezties pie tā, ko es patiesībā vēlos, un tādā veidā uzlabot dzīves kvalitāti.

Kādi šķēršļi traucē nonākt kontaktā ar savu būtību?

Tāpat kā zīlei vajag piemērotus apstākļus, lai izaugtu par ozolu, tāpat arī cilvēkam ir vajadzīgi pietiekami labi apstākļi, lai varētu izaugt par to, kas viņš ir. Bērns ienāk ģimenē, viņam vajag „iesakņoties”, sajust drošību, tikt saturētam, izspēlēties, sajust spēku, tad var sākt sapņot par to, „kas es vēlos būt”, un izdarīt izvēli, doties pretī savam mērķim, sasniegt to un izbaudīt darba rezultātus. Secīgi jāiziet katrs etaps, tajā smeļoties enerģiju.

Ja pārāk agri bērnam jātiek pašam galā ar savām vajadzībām un jūtām, jo vecāki nav pieejami – bērns dzīvo nedrošībā un viņam rodas iztrūkums. Otra galējība ir, ja vecāki turpina apmierināt visas bērna vajadzības arī tad, kad bērns pats tās varētu apmierināt, tādējādi bremzējot bērna centienus kļūt neatkarīgam. Arī tad bērnam ir grūti nonākt kontaktā ar to, kas viņš patiesībā ir. Ja pamati ir greizi, grūti uz tiem uzbūvēt stabilu māju. Vēlāk, pieauguša cilvēka dzīvē var rasties grūtības būt kontaktā ar savām vajadzībām un tās piepildīt. Enerģijas plūsma novirzās un vairs „neiet” savu dabisko ceļu.

Sekas tam, ka enerģija „neiet” savu dabisko ceļu, var būt dažādas. Cilvēkam var trūkt bāziskā drošība, viņš būvē sapņu pilis, bet neko neuzdrošinās darīt realitātē, jo nespēs izturēt „nē” no apkārtējās pasaules. Vai arī, cilvēks var visu mūžu izdomāt sev jaunus mērķus (piemēram, daudz naudas) un darboties, lai tos sasniegtu, bet kādā brīdi var rasties sajūta – dzīve it kā paiet garām un darāmais nesniedz gandarījumu, jo patiesībā tas nav tas, kas ir vajadzīgs. Cilvēks, kurš bērnībā piedzīvojis iztrūkumu, izvairās no savu vajadzību sajušanas, jo nonākt kontaktā ar iztrūkumu ir sāpīgi. Ja cilvēkam nav kontakta ar savām vajadzībām, tad nav arī kontakts ar primāro impulsu (savu būtību).

Kā bērnībā piedzīvotais ietekmē darba izvēli?

Par to, kas ir darbs un kāpēc jāstrādā, bērns saņem informāciju no pavisam mazām dienām: kad mamma viņu atstāj auklītei un iet uz darbu. Kā mamma bērnam paskaidro, kāpēc viņai jāstrādā? Vai tās ir mocības un jāstrādā, lai var nopirkt maizīti? Vai mammai patīk tas, ko viņa dara? Vai tas ir kas nozīmīgs, ko viņa prot vai kas jāpadara (kaut vai sētnieka darbs)? Tik daudz cilvēki taču priecāsies, kad darbs būs labi padarīts! Vecāki bērniem nodod vēstījumus par to, ko nozīmē strādāt. Vēlāk šie vēstījumi ietekmē bērna darba dzīvi pieaugušā vecumā. Tie var būt tādi vēstījumi kā „darbam nav jāpatīk”, „darbs ir mocības” u.c. Ja šādi vēstījumi saņemti no vecākiem, cilvēks neapzināti izvēlas darbu, kas atbilst šiem pieņēmumiem. Ja bērns redz, ka vecākiem darbs nozīmē ne tikai iespēju nopelnīt iztiku, bet arī rada prieku, pieaugušā vecumā atrast darbu, kas priecē, būs pašsaprotami.

Lai arī bērnam pieredze par to, ko nozīmē strādāt, veidojas no mazām dienām, izvēli par to, kādu profesiju vai darbu izvēlēties, cilvēks izdara jaunībā.

Šis ir nozīmīgs posms attīstībā, kurā karjeras izvēle nav vienīgais jautājums, kas jaunietim ir jāatrisina. Jaunībā ir jāatraisās no vecāku ietekmes, jāatrod veidi, kā regulēt seksuālos impulsus, kuri mostas, jāveido attiecības ar pretējo dzimumu, bez tā vēl jāpieņem lēmumi par to, kā veidot savu pieaugušo cilvēka dzīvi, tajā skaitā jāizvēlas joma, kurā strādāt un iegūt izglītību. Kad šie jautājumi ir atrisināti, jaunietis ir atrisinājis pusaudžu krīzi un viņa dzīvē iestājas miers.

Grūtības šajā periodā var būt jebkuram pusaudzim. Ir jāspēj izturēt trauksme, ko rada neziņa par savu nākotni un identitātes jautājumi. Ja jaunietis nevar šo trauksmi izturēt, kā arī skolotāji un vecāki izdara spiedienu lēmumu pieņemt ātri, var gadīties, ka jaunietis pats nesajūt ko vēlas, bet ietekmējas no apkārtējiem. Piemēram, aiziet mācīties tur, kur ies draugs, vai arī kāds skolotājs teicis, ka šajā profesijā vienmēr būs darbs un nauda. Un tālāk viss notiek ķēdes reakcijā - iegūta izglītība jomā, kura nav saistoša, tai seko darbs, kas nepatīk, tas sāk ietekmēt gan veselību, gan dzīves kvalitāti. Tāpēc tomēr labāk ir nesteigties, izturēt neziņu un nonākt kontaktā ar savu patieso būtību un vēlmēm.

Dažkārt jaunietim un viņa vecākiem ir maldīgs uzskats, ka ir iespējams aiziet pie karjeras konsultanta, kurš iedos kādu īpašu testu – un kā ar burvju nūjiņas mājiena palīdzību dzīves viens no svarīgākajiem jautājumiem acumirklī kļūs skaidrs. Diemžēl, nav tāda testa un nav tādas burvju nūjiņas. Izvēlēties profesiju nav gluži tas pats, kas aiziet uz tirgu izvēlēties preci. Karjeras izvēle ir tapšanas process, kurā var palīdzēt speciālists, kurš pārzina jautājuma psiholoģisko pusi, dod vietu un laiku sevis un savu grūtību izspētei, palīdz apzināties savas patiesās vēlmes un vajadzības, palīdz pārvarēt šķēršļus, lai sasniegtu savus mērķus.

Par stresu skolā

Wed, 14 Sep 2016 09:05:00 +0000

Jaunais mācību gads jau iesācies. Prieks par jaunu sākumu, par tikšanos. Tomēr skola ir ne tikai vieta, kur uzkrāt zināšanas, veidot attiecības, bet arī vieta, kur bērns sastopas ar daudz stresoriem. Īpaši satraucošs skolas sākums var būt pirmklasniekiem.

Stresu skolā izraisa vairāki faktori: tas, ka ilgi jānosēž skolas solā, jākoncentrējas aktivitātēm, kuras bērns pats nav izvēlējies darīt, jāievēro dažādi noteikumi. Dažkārt gadās noteikumus pārkāpt, tad jāuztraucas par sekām. Ja bērns noteikumus nepārkāpj, stresu rada tas, ka kāds cits to dara un saņem rājienu vai piezīmi. Tāpat bērnus ietekmē skolotāju emocionālais stāvoklis, kuru bērni ļoti labi spēj sajust. Ja skolotājs ir izdedzis, noguris, ar dzīvi neapmierināts un viņam (-ai) skola un bērni jau riebjas, bērns nonāk neapskaužamā situācijā, jo viņam gribi vai negrib jāiet uz vietu, kur viņu negaida/negrib. To nav viegli izturēt arī pieaugušam cilvēkam. Bez tam bērniem stresu rada arī slodze, prasības, vērtēšana mācību procesā, lielais troksnis un haoss starpbrīžos.

Bērni ir dažādi - ja vieni spēj bez grūtībām adaptēties jaunajā situācijā, citiem būs vajadzīga palīdzība. Kā pamanīt, ka bērnam ir grūti tikt galā ar skolas radīto stresu, ja viņš par to nestāsta? Par to, ka bērnam ir grūti tikt galā ar stresu var liecināt dažādas izmaiņas viņa pašsajutā, uzvedībā un emociju izpausmēs: bērns var kļūt bailīgs, agresīvs, kašķīgs, raudulīgs, regresēt (atgriezties iepriekšējā attīstības stadijā), piemēram, sākt sūkāt īkšķi, naktī vēlas gulēt kopā ar vecākiem. Var parādīties grūtības aizmigt, nakts murgi, vai arī citi simptomi: nagu graušana, galvas vai vēdera sāpes, čurāšana gultā bez medicīniska iemesla, u.c. Stresa ietekmē pavājinās arī bērna imūnsistēma un var sākties biežāka slimošana. Protams, jāņem vēra, ka šīs izmaiņas var izraisīt arī kādi citi notikumi bērna dzīvē. Ja vecāki novēro kādas no šīm pazīmēm, būtu svarīgi saprast, ar kādiem pārdzīvojumiem tas var būt saistīts un palīdzēt bērnam tikt ar tiem galā. Ja šīs stresa radītās izmaiņas nepāriet, jāmeklē speciālista palīdzība. Lai stiprinātu bērnu nervu sistēmu un tiktu galā ar pārdzīvojumiem, labi palīdz smilšu spēles terapija.

Vecāki bērnam var palīdzēt tikt galā ar pārdzīvojumiem, ļaujot bērnam par tiem izstāstīt. Taču bieži bērni uz vecāku jautājumu „Kā gāja skolā?”atbild: „Labi!” vai „Normāli!”. Lai iegūtu vairāk informācijas un uzsāktu sarunu par to, kā skolā gājis, jautājumu var noformulēt savādāk. Var bērnam pajautāt: „Kas tevi šodien skolā iepriecināja?”, „Par ko tu šodien skolā sadusmojies (saskumi)?” Vai arī lūgt padalīties ar trīs lietām, kas šodien skolā patika un trīs lietām, kas nepatika.

Tad, kad bērns sāk runāt par savu pieredzi skolā, svarīgi bērnu ir uzklausīt. Biežāk vecākiem gribas bērnus mācīt, ko un kā vajadzēja darīt. Tiklīdz mēs sākam mācīt, mēs vairs neklausāmies, un, ja mēs neklausāmies, jau diezgan drīz bērns vairs negribēs stāstīt par to, kā patiesībā skolā gājis. Dažkārt bērni sūdzas par skolotājiem un stāsta, cik slikta ir skolotāja (jo ierakstīja piezīmi, izsauca vai neizsauca pie tāfeles utt). Mums bērna viedoklim par skolotājas „sliktumu” nav ne jāpiekrīt, ne jāpārliecina bērns par pretējo. Bērni sūdzas arī par kvalificētiem, iejūtīgiem pedagogiem, un tas, ka mēs bērnu uzklausām nenozīmē, ka mēs pievienojamies bērna viedoklim. Nereti pietiek ar to, ka mēs vienkārši ar izpratni klausāmies un pieņemam bērna jūtas, lai bērns justos labāk. Pasakām: „Es tevi saprotu, ir grūti izturēt, ka Tu cītīgi cel roku, bet skolotāja tevi neizsauc.” Vai „ Es redzu, ka tu esi saskumis (dusmīgs) par to, ka skolotāja tev ierakstīja piezīmi par skriešanu.”. Dažkārt gribas pateikt: „Pats vainīgs, nevajadzēja skriet!”, bet tad bērns nejutīsies uzklausīts. Ja bērns jūtas saprasts, uzklausīts, pieņemts, ir izpaudis jūtas par situāciju, viņš daudz vieglāk noregulē stresu un var mierīgi dzīvot un mācīties tālāk līdz nākamajai situācijai.

Jaunāko klašu bērniem vēl būtiska ir spēlēšanās. Līdz ar to mazajiem bērniem, var piedāvāt paspēlēties skolās un ļaut, lai bērns ir tas, kurš nosaka spēles virzienu. Tātad, bērns izvēlas, kurš spēlēs skolotāja un kurš skolnieka lomu, un, ko teiks un darīs katrs spēles dalībnieks. Tas ir ļoti labs veids, kā izspēlēt jūtas un situācijas, ko bērns ir piedzīvojis skolā, un atbrīvoties no uzkrātā stresa. Bez tam, šāda spēle palīdzēs arī vecākam saprast savu bērnu. Spēlēs laikā, skolnieka lomā esot, arī vecāks var nonākt kontaktā ar jūtām, kuras, iespējams, klasē piedzīvo viņa bērns, kad solā ir jāsēž mierīgi, kad nedrīkst neko teikt pirms skolotājs ir devis atļauju, kad nav īsti skaidrs, kas jādara, kad kļūst garlaicīgi utt. Tas viss var būt diezgan grūti izturams arī pieaugušajam, un bieži vecāki šādu spēlēšanos vēlas pārtraukt, lai darītu kaut ko citu.

Dažkārt vecāki jūtas vainīgi, ja bērnam skolā ir kādas grūtības. Tomēr jāatceras, ka bērniem ir pašiem savs temperaments, dzīves pieredze un notikumi,kas bērnu ietekmē, un no visa vecāki savus bērnus pasargāt nespēj. Bērni piedzīvo dažādus sarežģītus notikumus, sākot jau no grūtniecības laika, esot mammas puncī, dzemdībām, brāļa/māsas piedzimšanu, vecāku došanos darbā uz ārzemēm, tuvinieku zaudējumiem, fiziskām traumām utt. Diemžēl, dzīve arī priekš bērniem nav rožu dārzs. Bērni, kuri jau iepriekš saskārušies ar pārdzīvojumiem, bieži vien ir jūtīgāki arī pret stresoriem skolā. Dažkārt, grūtības skolā ievērot noteikumus un koncentrēties klases darbam var būt bērniem, kuriem ir bijuši vai šobrīd ir kādi ar skolu nesaistīti pārdzīvojumi. Bērnam jātiek galā ar šiem pārdzīvojumiem, un resursi tikšanai galā ar skolas stresu un grūtībām var nepietikt. Līdz ar to piezīmes un saukšana pie direktora tikai radīs vēl vairāk stresa un pasliktinās bērna situāciju. Tā vietā, lai sodītu vai rātu, bērnu ir nepieciešams atbalstīt un nomierināt, tomēr ne vienmēr vecākiem un skolotājiem ir viegli to izdarīt. Ja vecāku iespējas atļauj, kādu grūtību vai pārmaiņu laikā bērniem resurss un atbalsts var būt arī psihoterapija, kas var palīdzēt stiprināt bērnu, lai bērns varētu tikt galā ar pārdzīvojumiem, un lai tie vairs nav jāpauž ar kāda simptoma palīdzību.

Iekšējais bērns

Fri, 27 Nov 2015 18:28:00 +0000

Mēs visi kādreiz bijām bērni. Mēs pieaugam un paliekam vecāki, bet iekšējais bērns mūsos saglabājas visu mūžu. Tā ir daļa no mūsu personības. Iekšējais bērns var izpausties dažādos variantos: piešķirt dzīvei burvību, prieku, gan arī to sarežģīt. Tas, kurš priecājas, ir dabiskais iekšējais bērns. Tas ir prieks par dzīvi: par krāsainajām rudens lapām, par pirmo sniegu, par sniegpulkstenīšiem. Tā ir interese, radošums, vitalitāte. Tas ir tāds stāvoklis: „Es gribu dzīvot, baudīt, priecāties!” Bērni ar prieku iekrīt sagrābtajās krāsaino lapu kaudzēs. Arī mums pieaugušajiem var būt šāda iekšēja vēlme, tas ir mūsu iekšējais bērns. Šim iekšējam bērnam jāatrod vieta. Tad, kad ir bērni vai mazbērni, šo vietu atrast ir vieglāk, jo tad atkal ir dota iespēja kopā ar bērniem gan celt smilšu pilis, gan pa lietu skraidīt siltā vasarā, gan ķēpāties ar pirkstiņkrāsām, gan nopirkt radio vadāmo mašīnīti. Tā mēs „pabarojam” arī savu iekšējo bērnu. Cits variants, kā parūpēties par savu iekšējo bērnu, ir atrast kādu vaļasprieku, piedalīties kādās nodarbībās, kas pašam patīk. Tās var būt dejas, sports, dziedāšana, pastaiga mežā utt. Katram tas var būt kaut kas savs. Ir būtiski ieklausīties savā iekšējā bērnā, uzdot sev jautājumu: „Ko es gribu?” „Kas man patīk?” un atrast veidus, kā piepildīt sava iekšējā bērna vajadzības.

„Es gribu!”

Dažkārt iekšējais bērns sauc: „Es gribu, gribu, gribu!” Bet viņš ir aizmirsis, ko vēlas patiesībā. Cilvēks grib vairāk naudas, vēl dārgāku mašīnu, vēl greznāku māju, vēl lielākus sasniegumus, bet varbūt tas nav tas, kas patiesībā vajadzīgs. Dažkārt, ja cilvēka vajadzība iepriekš bijusi sāpīgi atraidīta, cilvēks aizmirst to, ko patiesībā vēlējās un grib kaut ko citu. Bērns iet pie mammas un prasa: „Samīļo mani!” Mamma atbild: „Tagad nē!” Arī vēlāk vairākas reizes atbild to pašu un citu reizi, kad mamma prasa bērnam: „Ko tu gribi?” Bērns atbild: „Nopērc man kaut ko!” Dažkārt iekšējam bērnam vajag pieņemšanu un mīlestību, bet, ja ir pazudis kontakts ar šo vajadzību, tā vietā, lai veidotu tuvas attiecības, cilvēks krāj mantu, kaļ spožus karjeras plānus, krāj atzinības rakstus, un tad rodas sajūta: „It kā jau viss man ir, tikai tāda tukšuma sajūta.”

Iekšējais bērns, kuram vajag dziedināšanu

Iekšējā bērnā mājo prieks, radošums, vitalitāte. Tomēr tas glabā arī ievainojumus. Neviens nav izaudzis bez puna uz pieres vai nobrāztiem ceļiem. Tāpat arī augot bērns piedzīvo emocionālus ievainojumus. Dažkārt tie ir nopietnāki nekā nobrāzti ceļi vai puns un prasa ilgāku dziedināšanu. Cilvēks savos pirmajos dzīves gados iemācās, kādas ir attiecības, un pēc līdzīga modeļa veido arī nākamās. Bērns, kuram vajadzēja mammu, kura atkal un atkal viņu atraidīja, ir secinājis, ka attiecības – tas ir pārāk sāpīgi. Šāds secinājums ir kontrakts ar dzīvi. Kontraktus cilvēki noslēdz brīžos, kad ir kāda smaga, nepatīkama situācija, ar vēlmi, lai atkal šādu situāciju nepiedzīvotu. Kā, piemēram, noslēdzot kontraktu ar dzīvi „Attiecības ir sāpīgas”, cilvēks, lai turpmāk sevi pasargātu no zaudējuma sāpēm, ir vēss, neiesaistās attiecībās, attiecībās maz prasa un maz arī dod, jo nav iespējams zaudēt nozīmīgu cilvēku, ja neviens nav nozīmīgs. Kontrakti, kurus cilvēki mēdz noslēgt bērnībā, var būt ļoti dažādi, kā „Es neesmu nevienam vajadzīgs”, „Ja es būšu jauks, mani mīlēs”, „Ja es cietīšu, mani mīlēs”, „Ja es nedusmošos, mani mīlēs”, „Ar visu jātiek galā pašam” u.c. Šie kontrakti var dziļi iesakņoties un kļūt neapzināti. Situācija, kad tie izveidojušies, var būt jau sen aizmirsta, bet kontrakti joprojām darbojas. Lai arī šie kontrakti izveidoti, ar mērķi pasargāt pašam sevi no sāpēm, tomēr var būt traucējoši pieaugušajā dzīvē. Cilvēks patiesībā vēlas tuvas attiecības, bet kontrakts - „Attiecības ir sāpīgas” - tādas neļauj izveidot. Ir iespējams šos kontraktus transformēt.

Iekšējais bērns var sarežģīt attiecības

Veidi kā iekšējais bērns var sarežģīt attiecības ir dažādi. Bērni pasauli redz un piedzīvo savādāk nekā pieaugušie. Dažkārt arī pieaugušie joprojām uz pasauli skatās bērna acīm un redz to melnbaltu, attiecībās vēlas uzturēt tik ciešu saiti, kāda ir starp mammu un mazuli, izmanto aplinkus stratēģijas savu vajadzību apmierināšanai.

Ideja, ka otram jānolasa domas

Tik cieša saite, kad ir iespējams nolasīt otra jūtas un vajadzības un tās piepildīt, pastāv starp mammu un mazuli. Tomēr dažkārt arī pieaugušie cilvēki meklē otrā „mammu”, kura nolasīs vajadzības un tās apmierinās bez prasīšanas. Dažkārt vīrietis meklē mammu sievā, un dažkārt sieviete meklē mammu vīrā. Piemēram, sieviete sagaida, ka vīrietis kaut ko konkrētu darīs viņas labā, bet nav to lūgusi. Ja tas netiek izdarīts, tad viņa apvainojas. Tāpat darbā, dažkārt darba devēji sagaida no darbiniekiem, ka tie bez vienošanās, piemēram, veiks papildus pienākumus vai strādās virsstundas, tad paliek dusmīgi, ja tas netiek darīts. Ja attiecībās ar jaundzimušo, pieaugušais ir tas, kurš nolasa, kas bērnam ir vajadzīgs, un šīs vajadzības apmierina, tad divu pieaugušu cilvēku attiecībās ir būtiski skaidri formulēt, kas ir tas, ko es gribētu, kā arī būt gatavam dot arī otram, veidot attiecības, kur abi partneri ir līdzvērtīgi.

Domāšana „Balts un melns”, „Labs, slikts”

Tas ir veids, kā bērns organizē pieredzi, sadalot to labā vai sliktā. Divus gadus vecam bērnam mamma vai nu ir pilnīgi laba vai pilnīgi slikta. Dažkārt arī pēc divu gadu vecuma gan bērni, gan pieaugušie, īpaši stresa situācijās, redz pasauli melnbaltu. Piemēram, kad mamma nenopērk šokolādi, bērns saka: „Tu man nekad neko nepērc!” Bērns ir jau aizmirsis to, ka tās pašas dienas rītā mamma nopirka viņam saldējumu un tajā brīdī mamma viņam bija pati labākā mamma pasaulē. Tāpat kā iekšējam bērnam ir tendence otru redzēt kā pilnīgi labu vai sliktu, tā pa ar šādām galējībām cilvēks var vērtēt arī pats sevi. Tad, kad viss ir labi, cilvēks par sevi domā: „Es esmu brīnišķīgs!” Savukārt pēc mazākās kļūdas „Es neesmu nekas!” Patiesība ir tāda, ka ne mēs paši, ne otrs cilvēks nav ne pilnībā labs, ne pilnībā slikts. Tikai tāpēc, ka draugam ir atšķirīgs viedoklis, nenozīmē, ka viņš ir slikts draugs. Tikai tāpēc, ka darbinieks ir kļūdījies, nenozīmē, ka viņš būtu nekam nederīgs. Tāpēc, ka neieguvu pirmo vietu konkursā, nenozīmē, ka esmu neveiksminieks.

Aplinkus stratēģijas savu vajadzību piepildīšanai

Parūpēties pašam par savu iekšējo bērnu, tas nozīmē būt kontaktā ar savām patiesajām jūtām un vajadzībām, atrast veidus, kā savas vajadzības piepildīt. Bieži vien cilvēkiem ir grūtības ar savu vajadzību sajušanu un formulēšanu, tāpēc izmanto aplinkus stratēģijas (bieži vien neapzinātas), lai piepildītu savas vajadzības. Viena no stratēģijām ir, ignorējot savas vajadzības, parūpēties par citu vajadzībām, arī tad, ja neviens nav to lūdzis darīt. Zem šīs stratēģijas ir neapzināta doma: „Ja es pietiekami daudz parūpēšos par otru, tad viņš pēc tam parūpēsies par mani!” Tomēr reti, kad tā notiek, cilvēks nopūlas citu labā, bet to, kas vajadzīgs pašam, tā arī nesaņem, un tad izmanto - „Ak es nabadziņš” - stratēģiju, sakot: „Es tevis dēļ visu savu esmu ziedojis, bet tu man pretī nedod nekā!” Ja tas nedarbojas, tad cita stratēģija ir uzbrukt, nosodīt.

Iekšējais bērns mājo katrā no mums. Tas var gan piešķirt dzīvei košākas krāsas, gan sarežģīt attiecības. Ja kontakts ar iekšējo bērnu ir pazaudēts, vai iekšējais bērns ir ievainots, cilvēka spēja priecāties, baudīt, veidot attiecības, un strādāt samazinās. Tomēr ir iespējams gan atjaunot kontaktu ar savu iekšējo bērnu, gan sadziedēt ievainojumus, lai piedzīvotu vairāk prieku un mīlestību.

Par sērām

Thu, 27 Aug 2015 17:48:00 +0000

Lai arī kā mēs gribētu, lai dzīve sastāv tikai no panākumiem un laimes, tomēr tajā ir arī zaudējumi un sēras. Man ir sajūta, ka šobrīd aktuāli ir runāt par pozitīvo, veiksmes un laimes formulām, savukārt par zaudējumiem runāt mēs izvairāmies. Tomēr tepat blakus (lai kā arī mums negribētos!) veiksmei ir neveiksme, blakus laimei - nelaime, blakus priekam - bēdas, blakus dzīvībai ir arī nāve. Tāpēc šoreiz parunāsim par to, par ko parasti runāt izvairāmies: par nāvi un sērām. Sēras ir normāla reakcija uz zaudējumu. Zaudējuma sāpes cilvēki piedzīvo ne tikai zaudējot tuvu cilvēku, bet arī mājdzīvnieku, attiecības (izšķiroties), darbu, veselību, dzīvesvietu utt. Šoreiz vairāk par tuva cilvēka zaudējumu.

Tāpat kā mēs, cilvēki, visi esam līdzīgi un tai pašā laikā katrs no mums ir atšķirīgs, tāpat arī cauri sērošanai mēs visi ejam līdzīgi un tai pašā laikā katrs no mums to piedzīvo savādāk. J.V. Vordens apraksta uzdevumus, kurus cilvēki paveic sērošanas procesā. Pirmais sērošanas uzdevums ir pieņemt zaudējuma realitāti. Diezgan bieži pirmie vārdi, ko cilvēki pasaka, uzzinot par kāda tuvinieka nāvi, ir: „Tas nevar būt!”. Arī tad, kad iepriekš jau bija zināms, ka cilvēks, iespējams, drīz mirs, var būt sajūta „tas nav noticis”. Pieņemt tuvinieka nāvi nozīmē pieņemt to, ka cilvēks ir miris un satikšanās vairs nav iespējama, vismaz šajā dzīvē ne. Pieņemt zaudējumu palīdz bēru process. Tā ir iespēja gan atvadīties, gan kopā ar radiem pieminēt mirušo, gan paust jūtas. Tāpat pieņemt zaudējuma realitāti palīdz, ja lietas sauc īstajos vārdos: sakām „nomira” nevis „aizgāja”. Sakot „aizgāja”, rodas maldīga sajūta, ka cilvēks var arī atnākt atpakaļ, tas traucē apzināties zaudējuma realitāti. Svarīgi apzināties zaudējumu ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Ja apzināmies zaudējumu tikai intelektuāli, tad cilvēks saka: „Es zinu, ka viņš ir miris, bet nav tāda sajūta. Es neko nejūtu.”

Kad cilvēks apzinās zaudējumu gan intelektuāli, gan emocionāli, tad jūt zaudējuma sāpes. Otrais sērošanas uzdevums ir izdzīvot šīs sāpes. Sāpes izpaužas gan emocionāli, gan fiziski, gan domāšanā, gan uzvedībā, un katram tas var būt savādāk. Fiziski zaudējuma sāpes cilvēki mēdz sajust kā smagumu sirds rajonā, tukšuma sajūtu vēderā, enerģijas trūkumu, elpas trūkumu un citādi. Domāšana var kļūt lēnāka, var būt grūtības koncentrēties. Emocionāli uz zaudējumu cilvēki reaģē ar dažādām jūtām. Normāla reakcija uz zaudējumu ir skumjas. Dažkārt cilvēki sev neļauj just skumjas, bet visu laika pavada kādos darbos. Svarīgi ir dot skumjām vietu. Bieži cilvēki pēc zaudējuma jūt arī dusmas. Parasti dusmām ir divi cēloņi: dusmas par to, ka neko nevarēja izdarīt, lai novērstu nāvi, kā arī dusmas uz mirušo par to, ka viņš ir miris. Dusmas pieņemt un atzīt parasti ir grūtāk, jo visbiežāk jau mirušais negribēja mirt. Bieži vien dusmas, kuras domātas aizgājējam, tiek pārnestas uz ārstiem, sevi, Dievu. Tāpat palicējs var just vainas izjūtu par to, ka nebija pietiekami labs, vai varbūt kaut ko varēja darīt, lai nāve nepienāktu. Tāpat vainas izjūtu var just par to, ka nebija klāt nāves brīdī, vai nepateica to, ko gribēja pateikt. Sērošanas sāpes ir viļņveidīgas, lielas sāpes var mīties ar relatīvu mieru, kad cilvēks, piemēram, strādā. Par to arī reizēm ir vainas sajūta, ka "es viņu aizmirstu". Vainas izjūtai visbiežāk nav pamata, tā ir iracionāla. Piedzīvojot tuvinieka nāvi, parasti aug trauksmes izjūta. Trauksme var būt gan par to, kā es dzīvošu tālāk, kā arī nāve atgādina to, ka arī es kādreiz nomiršu. Gadījumos, kad mirušais īpaši ir cietis, palicēji var just atvieglojuma izjūtu par to, ka šīs ciešanas ir beigušās. Parasti ar to komplektā nāk arī vainas izjūta, jo ir doma, ka atvieglojumu par otra nāvi just nevajadzētu. Lai zaudējumu sadziedētu, būtiski ir pieņemt un paust visas savas jūtas bez vērtējuma - ir vai nav pareizi tās just.

Svarīgi ir ne tikai izdzīvot zaudējuma sāpes, bet arī adaptēties dzīvei bez mirušā. Tas ir nākamais sērošanas uzdevums. Piemēram, kad cilvēks zaudē dzīvesbiedru, tad zaudē ne tikai dzīvesbiedru, bet arī cilvēku, kurš palīdzēja pieskatīt bērnus, nopelnīja naudu, kopā paēda vakariņas, palīdzēja pieņemt svarīgus lēmumus, pirms gulētiešanas izslēdza TV utt. Pēc zaudējuma dzīvē ir jāizdara dažādas izmaiņas. Iespējams, jāmeklē papildus ienākumu avots, jānoorganizē palīgs bērnu pieskatīšanā. Pēc tuvinieka nāves nākas pieņemt izmaiņas ne tikai ārējā pasaulē, bet arī iekšējā. Sieviete, kura zaudē vīru, zaudē arī sievas lomu. Viņa vairs nav precēta. Savukārt, vecāki, kuri zaudē bērnu, zaudē ne tikai bērnu, bet arī vecāku lomu.

Ceturtais sērošanas uzdevums ir atrast tādu saiknes veidu ar mirušo, lai enerģiju varētu investēt citās attiecībās. Tos, kuri mums ir dārgi, mēs nekad neaizmirsīsim, bet svarīgi ir atrast tādu saikni, kas ļauj veidot jaunas attiecības.

Katram sērošanas laiks var atšķirties. Citi jau jūtas labāk pēc pāris nedēļām, citi mēnešiem, nereti aiziet arī gadi. Tomēr, laikam ejot, sēras var atgriezties, piemēram, zaudējuma gadadienā. Jāļauj atkal sev sajust skumjas, bet arī var atcerēties gaišās kopīgās atmiņas.

Kā sērošana atšķiras?

Lai arī sērošanas procesa uzdevumi var noritēt paredzamā kārtībā, katrs cilvēks sēro savādāk. Citiem sērošana ir ļoti intensīva, citiem mērena. Citi sāk sērot, kad uzzina par nāvi, citi sērošanu atliek. Citiem sērošana ir relatīvi īsa, citiem noris ilgi. To, kā noris sērošana, nosaka vairāki faktori, sākot jau ar to, kas un kā ir miris. Sērošana atšķirsies, zaudējot vectētiņu, kurš nodzīvojis garu mūžu un nomiris dabīgā nāvē, vai zaudējot bērnu avārijā. Sērošanu ietekmē arī tas, kādas ir bijušas attiecības ar mirušo. Jo intensīvākas mīlestības jūtas ir saistījušas, jo intensīvākas sāpes jāpiedzīvo. Sērošanu sarežģī, ja attiecībās negatīvo jūtu ir bijis vairāk nekā pozitīvo, kā arī, ja attiecībās ir bijis daudz konfliktu. Tad ir jāsēro ne tikai par mirušo, bet arī par to, ka ar mirušā nāvi ir zaudēta arī iespēja šīs attiecības uzlabot.

Kā palīdzēt sērošanā?

Bieži vien mums ir grūti būt blakus cilvēkam, kurš sēro, jo tas arī mūsos uzrunās šīs jūtas, atgādinās par mūsu zaudējumiem. Tāpēc ļoti bieži tai vietā, lai dotu vietu skumjām un asarām, mēs sakām: „Neraudi!” vai „Turies!”, kā arī izvairāmies runāt par piedzīvotu zaudējumu. Tomēr tieši izraudāšanās un izrunāšanās palīdz sadziedēt zaudējuma sāpes. Vislabāk palīdz silts cilvēcisks kontakts. Nav jāsaka nekas daudz, var pabūt arī kopā klusumā. Ja cilvēks ir tuvs, var pieskarties, apskaut. Svarīgi ļaut just un pieņemt visas jūtas bez vērtēšanas, vai tās ir vai nav adekvātas. Nevajadzētu teikt: „Neskumsti!”, ”Nedusmojies!”. Kā arī nevajadzētu minimizēt zaudējumu, piemēram, sakot: „Viņš jau tāpat nebija tev tuvs.” Lai palīdzētu, ir svarīgi nevis noliegt sāpes, uzmundrināt, bet gan meklēt resursus, kas varētu palīdzēt sāpes izturēt. Sāpēs palīdz izturēt gan silts cilvēcisks kontakts, izraudāšanās, gan pastaiga svaigā gaisā, gan tās var būt arī kādas citas lietas, kas jau iepriekš ir palīdzējušas tikt pāri zaudējumiem.

Kad meklēt psihoterapeita palīdzību?

Sērošana prasa laiku. Kādam aiziet gads, kādam – divi, līdz dzīve atgriežas parastajās sliedēs. Psihoterapeita palīdzība var noderēt jebkurā sērošanas procesā, īpaši, ja rodas sajūta, ka nav iespējams tikt galā ar jūtām vai sērošana ievelkas. Īpaši psihoterapeita palīdzība noderēs, ja sērošana ir ļoti smaga. Parasti visgrūtāk pārdzīvot ir bērna nāvi, grūtniecības pārtraukšanos, abortus, pašnāvības, to, ka cilvēks pazudis bez vēsts. Grūtāk izsērot zaudējumus ir arī gadījumos, kad trūkst atbalsta, ir vairāki zaudējumi pēc kārtas un iepriekšējie zaudējumi nav izsēroti.

Kā to lai zin,

Vai es būšu priecīgs rīt?

Vai redzēšu laimi,

No debesīm kas krīt?

Bet es zināšu, ka vienmēr

Man kaut kas vēl piederēs:

Zila jūra, vējš,

Saule, kas riet.

Mēness pusnaktī

Un ceļš, kuru iet.

Guntars Račs

Foto no: http://www.graphicurge.com/sad-pictures/

Par elpošanu un jūtām

Wed, 01 Jul 2015 14:57:04 +0000

Dziļa elpošana uzlādē ķermeni, liek tam kļūt dzīvam: acis mirdz, muskuļu tonuss ir labs, ādai ir veselīga krāsa un ķermenis ir silts. Tomēr lielākai daļai cilvēku elpošana ir sekla un ir tendence aizturēt elpošanu pat vienkāršās stresa situācijās. Nespēja elpot dziļi un pilnīgi ne tikai veicina saspringumu, samazina enerģijas līmeni, koncentrēšanās spējas, bet arī traucē sasniegt pilnīgu apmierinājumu seksuālās attiecībās.

Kāpēc tik daudz cilvēkiem ir grūtības ar dziļu un brīvu elpošanu?

Elpošana rada jūtas, bet liela daļa cilvēku baidās no jūtām. Baidās just skumjas, dusmas un bailes. Bērnībā šiem cilvēkiem vecāki neļāva raudāt, un tāpēc viņiem nācās aizturēt elpu, lai neraudātu, sasprindzināt krūšukurvi, lai aizturētu dusmas, un sasprindzināt kaklu, lai nebļautu. Visu šo manervu rezultāts ir izmainīta elpošana. Jebkuru jūtu apspiešana rezultatējas elpošanas kavēšanā. Tagad, kad izauguši, šie cilvēki kavē elpošanu, lai noturētu šīs jūtas apspiestas. Aizturot elpu, jūtas var tikt aizturētas, bet cilvēks ne tikai neelpo brīvi, bet arī nedzīvo brīvi.

Kādas ir elpošanas izmaiņas?

Aleksandrs Lovens (Lowen,2012) apskata divas tipiskākās elpošanas izmaiņas.

Ir cilvēki, kuri plaušās patur lielu daudzumu rezerves gaisa. Ja netiek viss gaiss izelpots, tad arī nevar ievilkt dziļu elpu, un elpošana ir sekla. Šie cilvēki turas pie liekā gaisa kā drošības līdzekļa. Izelpošana ir ekvivalenta atlaišanai. Pilna izelpa ir kā kontroles atlaišana. Visbiežāk cilvēki, kuri neizelpo visu gaisu, arī dzīvē ir kontrolējoši, baidās „palikt tukšā”.

Savukārt citi cilvēki neapzināti atsakās elpot, viņu ieelpa ir sekla, krūtis tiek turētas tukšā pozīcijā. Arī dzīvē viņi neņem to, kas viņiem pienākas. Lai pārvarētu šo ieelpošanas bloku, cilvēkam ir jāsajūt, ka viņam ir tiesības pieteikt savas prasības dzīvei.

Kāda ir veselīga elpošana?

Normālai un veselīgai elpošanai ir savienojoša īpašība. Veselīgā elpošanā ķermeņa priekšpuse kustās vilnim līdzīgā kustībā. Šādu elpošanu var novērot maziem bērniem un dzīvniekiem, kuru emocijas nav bloķētas. Šāda elpošana ietver visu ķermeni. Ir skolas, kas māca kā pareizi elpot, tomēr elpošana kļūst dziļa un brīva arī tad, kad cilvēks jūtas ērti savā jūtu pasaulē, un šeit palīgā var nākt arī psihoterapija.

Lowen, Alexander. The voice of the body. The Alexander Lowen Foundation, 2012.

Foto: http://www.speakingtree.in

Par sapņiem

Sat, 20 Jun 2015 15:56:00 +0000

Attēls no http://sfondiperte.altervista.org

Sapņos iespējams ir viss: varam gan lidot, gan izdzīvot dažādus notikumus, kurus nevaram piedzīvot nomoda dzīvē. Dažreiz cilvēki apgalvo, ka viņi nesapņo, bet ir izpētīts, ka sapņo visi cilvēki, tikai ne visi sapņus atceras. Cilvēkiem, kuri sapņus neatceras, sapņošanas laikā ir izteiktākas acu kustības, kuras atgādina skatīšanos prom. Šie cilvēki it kā negrib redzēt, kas notiek sapnī. Arī dzīvē šiem cilvēkiem ir lielāka tendence izvairīties no nepatīkamiem notikumiem un konfrontācijas.

Ko darīt, ja tu sapņus neatceries, bet gribi tos atcerēties?

Ja tu vēlies savus sapņus atcerēties, vari sevi pirms došanās gulēt noskaņot, sev sakot: „Pirmā lieta, ko es darīšu pirms pamošanās ir, - atcerēšos un pierakstīšu savu sapni.” Pēc pamošanās tas arī jādara, pat tad, ja ir tikai nojausma par to, kas redzēts sapnī. Piemēram, vari pierakstīt: „ Es sapņoju, ka esmu darbā.” Ja nav nojausma par to, kas redzēts sapnī, tad var pierakstīt tā brīža izjūtas. Var arī veidot dialogu ar savu „pazudušo” sapni, pateikt sapnim savas domas un jūtas par to, ka sapnis nedodas rokās. Bez tam var arī iejusties „pazudušā” sapņa lomā un pafantazēt, ko šis sapnis varētu atbildēt.

Kāpēc ir vērts sapņus atcerēties?

Sapņus var izmantot savai izaugsmei. Tie var sniegt mums nozīmīgu informāciju. Sapņi stāsta par to, kas mēs esam, kāda ir mūsu dzīves situācija, kādas pārmaiņas ir iespējamas. Tā ir informācija no zemapziņas, kurā ir vērts iedziļināties. Par neinterpretētajiem sapņiem Kiltons Stjuarts ir teicis, ka tie ir kā "neatvērtas vēstules no Dieva". Sapņiem ir būtiska loma mūsu dzīvē. Sapņi palīdz atjaunot iekšējo līdzsvaru, savienot mūsu pretrunīgās daļas. Sapņi izgaismo gan mūsu jūtas, gan vēl neiepazītas mūsu personības iezīmes. Piemēram, kāds, kuru nomoda dzīvē ir aizvainojis draugs, par to nemaz nedusmojas, bet naktī sapņo, ka kliedz uz šo cilvēku. Šāds sapnis palīdz sapņotājam nonākt kontaktā ar jūtām, kuras nomoda dzīvē izdodas apspiest.

Kā saprast, kādu ziņojumu sapnis sniedz?

Zemapziņa bieži vien runā simbolu valodā. Tas, ko redzam sapnī, visbiežāk nav jāuztver burtiski. Sapņu nozīme var būt apslēpta, bet tikai pats sapņotājs vislabāk zina, ko sapnis varētu nozīmēt. Citu idejas par sapņa nozīmi var būt palīdzošas sapņu interpretācijā, bet tās var arī nebūt precīzas. Viens un tas pats tēls var katrā sapnī nozīmēt kaut ko citu. Piemēram, kādam sapņotājam kalns var asociēties ar izaugsmi, citam - ar šķēršļiem, bet kādam, kuram bail no augstuma, kalnam sapnī būs cita nozīme. Sapņu interpretācijā tieši sapņotāja asociācijas par sapnī redzēto būs visnozīmīgākās. Līdz ar to sapņu grāmatas var sapņu tulkošanā nepalīdzēt. Bez tam, analizējot sapni, jāņem vērā tas, kas dotajā brīdī notiek sapņotāja dzīvē.

Sapņus var tulkot dažādos līmeņos. Iespējams, ka sapnis apraksta reālo dzīves situāciju, kā arī, iespējams, sapnis stāsta par to, kas notiek cilvēka iekšējā pasaulē, par cilvēka dažādām iekšējām daļām. Pēc Friča Pērla katrs sapņa tēls vai objekts simbolizē kādu cilvēka personības daļu. Piemēram, sapnī ārsts var simbolizēt paša cilvēka iekšējo spēju rūpēties, dziedināt sevi, bet policists vai skolotājs, kurš izsaka kritiku, var būt sapņotāja iekšējais soģis. Ja sapņa interpretācija ir tas, ko sapņotājs jau sen ir zinājis, tad diezin vai šī interpretācija ir pareiza.

Kā var strādāt ar sapņiem?

Ir dažādi veidi kā strādāt ar sapņiem. Sapņu pierakstīšana ir labs sākums darbā ar sapņiem. Var apskatīt katra sapnī redzētā simbola nozīmi. Var sākt ar savām asociācijām, atbildot uz tādiem jautājumiem kā - kur ar šo simbolu esmu saskāries savā dzīvē, ko es domāju par šo simbolu un ko jūtu to redzot? Darbu ar sapni var turpināt, apskatot, kāda nozīme simbolam ir kultūrā, mītos un pasakās.

Citu veidu, kā stādāt ar sapņiem, piedāvā Fricis Pērls. Viņš piedāvā identificēties ar katru sapņa tēlu un atbildēt uz šādiem jautājumiem: Ko es daru šajā sapnī? Ko es jūtu? Kādas ir manas attiecības ar pārējiem sapņa tēliem? Ko es gribu? Iejūtoties tēlā, var veidot dialogu ar citiem tēliem. To var darīt klusi pie sevis, to var uzrakstīt, vai arī izrunāt kopā ar psihoterapeitu. Svarīga loma ir emocijām sapņa laikā, tās palīdzēs saprast, ko sapnis stāsta.

Kāpēc cilvēki murgo?

Lai arī murgi nav patīkami, tiem var būt arī pozitīvs nolūks. Zemapziņa caur šiem sapņiem sūta kādu ziņu par to, kas notiek mūsu nomoda dzīvē, ka kaut kam ir jāpievērš uzmanība. Dažkārt murgi parādās pēc kādas traumatiskas pieredzes. Cilvēkam ar prātu liekas, ka traumatiskais notikums ir pārdzīvots, bet draudīgi sapņi var stāstīt par to, ka ievainojums vēl nav sadziedēts un apspiestās jūtas tiek izdzīvotas sapnī. Biežāk murgi ir emocionāli jūtīgākiem cilvēkiem un bērniem. Parasti murgi beidzas, kad cilvēks ir sapratis tā vēstījumu. Ar sliktiem sapņiem ir iespējams strādāt. Var atgriezties sapnī un veidot tādu nobeigumu, kādu pats sapņotājs vēlas. Ar biedējošo tēlu var konfrontēties, ieskatīties tam acīs un jautāt: „Ko tu gribi?” Vislabākais variants būtu, atgriežoties sapnī, iedraudzēties ar to, kas sapnī biedē. Dažreiz nakts murgi var būt arī reakcija uz zālēm vai uz kādu saslimšanu.

Zemāk minēti sapņu motīvu iespējamie tulkojumi, tomēr katra sapņotāja sapnī šiem motīviem var būt arī cita nozīme.

Nāve sapnī

Vissatraucošākie sapņi mēdz būt par paša sapņotāja vai tuvinieku nāvi. Šie sapņi reti kad nozīmē, ka pašam vai tuviniekam draud briesmas, bet drīzāk norāda uz būtisku pārmaiņu procesu. Piemēram, sapnis par bērna nāvi var stāstīt par to, ka mainās bērna attiecības ar vecākiem. Tāpat nāve sapnī var stāstīt par kādu iekšēju pārmaiņu procesu. Piemēram, sapņotājs sapnī apglabā kādu savu personības aspektu, un sāksies kaut kas jauns.

Dzemdības

Dzemdības sapnī parasti stāsta par jaunu sākumu, iznēsāšanu, attīstību, cīņu veidot pašam savu identitāti. Dzimšana ir saistīta ar pāreju uz kaut ko vēl nezināmu, bet iespējām pilnu. Sievietes bērniņa gaidībās biežāk redz sapņus par dzemdībām. Šādi sapņi palīdz sagatavoties gan dzemdībām, gan izmaiņām dzīvē. Taču dzemdības sapnī var arī nebūt saistītas ar grūtniecību vai bērniem. Dzemdības un grūtniecība sapnī var simbolizēt nākotnes projektus, plānus. Dabīgas dzemdības var simbolizēt jaunu sākumu. Aborts sapnī var norādīt uz plānu maiņu.

Dzīvnieki sapnī

Dzīvnieki sapņos parāda mūsu instinktīvo daļu. Būtiska nozīme ir gan sapnī redzētā dzīvnieka īpašībām, gan tam, ko dzīvnieki sapnī dara, gan sapņotāja attiecībām ar šo dzīvnieku. Piemēram, ja sapnī sapņotājs redz, ka viņa mājai uzbrūk tīģeri, tas, iespējams, varētu norādīt uz apspiestu, nekontrolētu agresiju vai bailēm no agresijas. Savukārt, govju ganīšana vai slaukšana sapnī var norādīt uz mātišķumu.

Māja sapnī

Māja sapnī var stāstīt par sapņotāja personību. Tas, kādas mājas mēs redzam sapnī, var norādīt uz to, kā mēs redzam paši sevi. Māja, kura ir sašķobījusies, var liecināt gan par sevis nenovērtēšanu, gan par vajadzību vairāk par sevi parūpēties. Trepes mājā bieži tiek asociētas ar izaugsmi. Tajā var būt vēl neatklātas istabas, kas var liecināt par sapņotāja potenciālajiem resursiem.

Laika apstākļi

Parasti laika apstākļi sapnī norāda uz emocionālo fonu. Saulains laiks varētu nozīmēt, ka cilvēks jūtas mierīgs un laimīgs. Savukārt, vētra sapnī varētu norādīt uz spēcīgām emocijām. Lietuslāses bieži atgādina asaras. Lietus sapnī var stāstīt par apspiestu vajadzību izraudāties. Lietum var būt arī atjaunojošs, vitalizējošs efekts. Līdzīgi var būt arī ar sniegu sapnī, tas var norādīt uz vajadzību izpaust emocijas, bet atšķirībā no lietus, sniegs ir ne tikai aukstāks, bet arī maigāks. Kad pietiekami daudz ir sasnidzis, tad sniegs var piedāvāt arī iespēju jautri pavadīt laiku. Migla var norādīt uz to, ka sapņotājam nav īsti skaidrs, ko viņš jūt, vai īsti nevēlas redzēt kādu notikumu.

Daba

Dabas elementiem var būt dažāda nozīme. Kalni var nozīmēt gan šķēršļus, gan vēlmi sasniegt mērķus. Citāda kalna nozīme būs sapņotājam, kuram ir bail no augstuma. Tuksnesis var simbolizēt gan vientulību, gan izolāciju, gan iztrūkumu kādā dzīves jomā, bet tikpat labi tas var nozīmēt arī plašumu, brīvību un relaksāciju.

Ūdens krātuves parasti simbolizē emocijas. Upes straume, jūras viļņi var reprezentēt jūtu intensitāti. Sapņi par stāvošu, piesārņotu, netīru ūdeni var norādīt uz vajadzību tikt skaidrībā ar emocijām un ļaut tām plūst. Savukārt, ūdens trūkums sapnī var norādīt uz vajadzību pievērst vairāk uzmanību savai emocionālai pasaulei.

Literatūras saraksts.

Hall, James A. Jungian Dream Interpretation. A Handbook of Theory and Practice. Toronto: Inner City Books, 1980. 127 lpp.

Nesa, Kero. Sapņu tulks. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2007. 224 lpp.

O’Connell, Mark, et al. The Ultimate Illustrated Encyclopedia of Signs, Symbols & Dream Interpretation. Hermes House, 2010. 512 lpp.

Rainwater, Janet. You’re in Charge.A Guide to Becoming Your Own Therapist. DeVorss& Company, 1989. 221 lpp.

Entonijs Volfs "Es klausītu savus vecākus, ja viņi aizvērtos."

Sun, 24 May 2015 06:49:59 +0000

Grāmatas autors akcentē nozīmīgu mūsdienu situāciju bērnu audzināšanā. Tā kā mainījušās audzināšanas metodes (vecāki vairs neizmanto bargus sodus), bērni nebaidās no vecākiem. „Un, ja bērni nebaidās no vecākiem, viņi runā pretī daudz biežāk un ir daudz nepaklausīgāki nekā iepriekšējo paaudžu bērni. Mūsdienu bērnu uzvedība nemaz nelīdzinās iepriekšējo paaudžu uzvedībai, jo no audzināšanas arsenāla ir pazuduši galvenie ietekmēšanas līdzekļi, kurus izmantoja iepriekšējo paaudžu vecāki. Taču neskatoties uz šo acīmredzamo patiesību, mūsdienu vecāki vēl joprojām gaida, ka viņu bērni uzvedīsies tāpat kā uzvedās bērni tolaik, kad tika praktizētas pavisam citādas audzināšanas metodes. Ir būtiski mainījušās audzināšanas metodes, bet ne labas uzvedības standarti. Un kas notiek? Ja bērni neuzvedas tā, kā vēlas vecāki (un tas ir neizbēgami, jo netiek izmantoti bargie sodi), vecākiem šķiet, ka viņi ir pieļāvuši kļūdas.” Tādos brīžos vecāks var nolemt, vairāk rāties, bet tas padarīs situāciju tikai sliktāku.

Lai arī grāmata ir par pusaudžu audzināšanu, tomēr domāju, ka grāmatā paustās atziņas noderēs jebkuram vecākam. Šeit pāris no, manuprāt, vērtīgām atziņām.

„Labas attiecības ar pusaudzi nav iespējams saglabāt pilnīgi visu laiku. Laiku pa laikam gadīsies situācijas, kurās jums būs jāpasaka „nē” vai jāizvirza pusaudzim netīkamas prasības, un šādos apstākļos harmoniskas attiecības nemaz nevar pastāvēt.”

„Problēmas var rasties, ja vecāki nevēloties sagraut draudzīgas attiecības ar savu bērnu, nesaka viņam „nē”, kad tas noteikti būtu jādara.”

„Tas ir lieliski, ja jūs reizēm maināt savu lēmumu, ņemot vērā pusaudža argumentus. Šāda rīcība apliecina divas pozitīvas iezīmes. Pirmkārt, tā parāda, ja jūs ne tikai uzklausāt savu bērnu, bet augstu novērtējat viņa vārdus. Jūs ne tikai klausāties, ko viņš saka, bet arī domājat par to. Ieklausoties pusaudža stāstītajā, jūs palielināt viņa cieņu pret sevi. Un tas ir ļoti svarīgi. Otrkārt, jūs savam bērnam parādāt, ka varat būt elastīgs. „

„Lai cik slikti izturētos jūsu bērns, jums nav jāatbild ar to pašu.”

Arī vecāki ir tikai cilvēki un reizēm kļūdās, rīkojas nepareizi. „Savas vainas atzīšana ir īsta pieauguša cilvēka rīcība un tā nekādi nevar sagraut vecāku reputāciju. Patiesībā, pieņemot savu kļūdīšanos, jūs sakāt: „Jā, man piemīt daudz trūkumu. Ļoti daudz. Taču tas man netraucē dzīvot. Es pat jūtos ļoti labi vēcāku lomā –lai arī reizēm izturos kā neaptēsts.”

„Vecāku dusmošanās – it īpaši, ja tā ir pamatota, - pusaudzim neko ļaunu nenodarīs, kamēr vien emociju izpausmes iekļaujas pieņemamās robežās. Problēmas var izraisīt pārāk lielas dusmas, pārāk ilga dusmošanās un pārāk aizvainojošu vārdu izmantošana.”

„Tiklīdz pusaudzis sāk apstrīdēt noteikumus, atcerieties svarīgāko: jūsu autoritātes pamats ir ne jau tas, ka jums ir taisnība, bet gan tas, ka esat bērna vecāki. Vienīgais, ko jūs iegūsiet, mēģinot pierādīt savu taisnību, ir vēl lielākas problēmas. Tas sāks līdzināties nebeidzamai tiesas prāvai.”